Secinājumi

Secinājumi

Pētījums “Latvijas iedzīvotāju subjektīvā drošības uztvere: ietekme uz drošības politikas veidošanu” ir tapis laikā, pirms Latviju un pasauli skāra pandēmija. Tieši šis notikums neplānoti ir kļuvis par savdabīgu atskaites punktu, kas paver iespējas salīdzināt to, kā Latvijas sabiedrība uzlūko drošību un uztver draudus parastos vai “normālos” apstākļos, kuros valsti neapdraud krīze, un kā sabiedrība reaģē krīzes situācijās, kad indivīdi un grupas sastopas ar reāliem dzīvības un izdzīvošanas draudiem un nenoteiktību. Pētījuma mērķis bija nevis sniegt gatavus politiskus risinājumus un atbildes uz visiem jautājumiem par Latvijas iedzīvotāju drošības izjūtas stiprināšanu vai valdības rīcībspēju risku un apdraudējumu novēršanā, bet gan analizēt Latvijas iedzīvotāju subjektīvo draudu uztveri, lai varētu konstatēt, kurus draudus viņi uzskata par nozīmīgiem un kurus – par mazsvarīgiem. Šāda subjektīvās draudu uztveres analīze nepieciešama ne tikai tāpēc, lai zinātu sabiedrības viedokli un noskaņojumu, bet arī tāpēc, lai konstatētu, vai uz iedzīvotāju satraukumu reaģējuši vietējo pašvaldību lēmumu pieņēmēji.

Pētījuma autori, konstruējot analītisko ietvaru, balstījās uz teorētisko literatūru par drošības uztveres veidošanas psiholoģiskajiem, sociālajiem un politiskajiem aspektiem, secinot, ka īpaša nozīme ir konkrētam sociālpolitiskajam kontekstam, indivīda pieredzei un vēsturiskajai atmiņai un ka lēmumu pieņēmēji un plašāka sabiedrība atšķirīgi definē drošību un atšķirīgi interpretē iespējamos apdraudējumus. Turklāt var atšķirties arī dažādu sabiedrības grupu skatījums uz drošības politiku un šo grupu izvēlētās rīcības stratēģijas.

Izpratnei par iedzīvotāju bažām piemīt nozīmīgs potenciāls ne tikai veiksmīgu drošības un aizsardzības rīcībpolitiku veidošanai to tradicionālajā izpratnē, bet arī to piemērošanai visdažādākajām sabiedrības dzīves jomām. Jo īpaši svarīgs šis aspekts kļūst, paplašinoties publiskajai telpai un tajā esošajiem informācijas avotiem, kas tieši vai netieši ietekmē iedzīvotāju subjektīvās drošības uztveres tālāko attīstību. Līdz ar to vienlīdz nozīmīga ir pašvaldību un nacionālā līmeņa atbilstošu politiskās komunikācijas stratēģiju veidošana, kas mazinātu nepamatotas bažas un skaidrotu pieņemto lēmumu nozīmi krīzes situācijās vai to novēršanā. Izprotot iedzīvotāju bažu veidošanās mehānismu un analizējot stratēģijas bažu un draudu pārvarēšanai, ir iespējams izmantot apsteidzošas inovatīvas rīcībpolitikas, kas piedāvātu lēmumu pieņēmējiem veidot mērķētas un precīzas rīcībpolitikas. Šāda pieeja drošības politikai ne tikai rada nosacījumus savlaicīgai reakcijai uz pastāvošajiem dažāda veida izaicinājumiem, ar ko sastopas iedzīvotāji, bet arī stiprina uzticēšanos valsts pārvaldei, kas apzinās iedzīvotāju bažas un spēj uz tām savlaicīgi un efektīvi reaģēt. Šāda sinerģija savukārt veicina valsts kopējo drošumspējas potenciālu, kas ir nozīmīgs nacionālās drošības garantēšanā.

Ņemot vērā pētījuma nacionālās drošības stiprināšanas nepieciešamības kontekstu, autori kā nozīmīgākās analīzes vienības izvēlējušies šādus faktorus: baiļu līmeni dažādos drošības sektoros, kas var rezultēties pasīvā reakcijā uz notiekošo un attiecīgi arī mazināt līdzdalību visaptverošas aizsardzības sistēmas veidošanā; dusmas sabiedrības grupās, kas potenciāli var radīt priekšnoteikumus agresijai un pat radikalizācijai; pārliecību par nākotni (dzīvi, karjeras attīstību, prognozējamību) kā drošumspējas/noturīguma rādītāju; uzticēšanos institūcijām/valdībai, kas veicina sadarbību starp drošības politikas veidotājiem un sabiedrības pārstāvjiem.

Lai operacionalizētu izvirzītās teorētiskās vienības atbilstoši pētījuma vajadzībām, autori izveidoja aktuālāko drošības sektoru sarakstu Latvijā un piemēroja tam atbilstošus indikatorus. Pētījumā tika apskatīti šādi drošības sektori: ekonomiskās drošības, politiskās drošības, vides jeb ekoloģiskās drošības, sabiedriskās jeb identitātes drošības, militārās drošības, hibrīddraudu un personiskās drošības sektors. Atbilstoši drošības sektoru specifikai tika piemeklēti arī labas pārvaldības indikatori: pārvaldības sistēmas stabilitāte, prognozējamība, pēctecība; plānošanas ilgtermiņa pieeja; reformu jēgpilnums – ieviešanas efektivitāte; caurskatāmība; normatīvo aktu izmaiņas un to biežums; ierēdņu profesionalitāte; informētība, kā rīkoties X stundā, preventīvās rīcībpolitikas veidošana; iestāžu darbības koordinācija. Tiesa, labas pārvaldības elementi pētījumā tika uzlūkoti par netiešiem/fona indikatoriem, kas ir saistīti ar drošības vidi un var ietekmēt iedzīvotāju neapmierinātību un radīt diskomfortu. Tādēļ labas pārvaldības indikatori kā fona indikatori caurvij visus drošības sektorus, jo, piemēram, normatīvo aktu izmaiņu biežums vai reformu jēga ietekmē gan ekonomiku, gan politiku, gan arī vidi. Savukārt šķietami universālais un caurviju pārvaldības indikators “preventīvo rīcībpolitiku veidošana” parāda katrā drošības sektorā esošās pārvaldības problēmas.

Drošības sektori un indikatori kļuva par pamatu empīriskajai izpētei – fokusa grupu jautājumu formulēšanai, padziļināto interviju izstrādei, kā arī tālākai datu apstrādei un analīzei. Rezultātā grāmatas nodaļas ir izveidotas, nevis apskatot katru analizēto pašvaldību atsevišķi, bet gan sniedzot ieskatu, kādas ir iedzīvotāju subjektīvās uztveres īpatnības, kā uz tām reaģē vietējo pašvaldību pārstāvji un kas ir tie izaicinājumi, ar ko sastopas abas iesaistītās puses.

Dažādās nodaļās iezīmētie aspekti norāda uz vairākām būtiskām tendencēm, ar ko lēmumu pieņēmējiem nāksies sastapties gan šobrīd Covid-19 pandēmijas radītās krīzes apstākļos, gan arī pēc tās pārvarēšanas. Pirmais ir dalījuma “iedomātās kopienās” pārvarēšana, jo ierastā pieeja, nodalot latviešu un krievvalodīgo kopienu, vairs nav vienīgā, kas nosaka reģionu attieksmi pret drošību. Pastiprināta uzmanība jāpievērš citam dalījumam. Tā ir viena kopiena, kas dzīvo Rīgā, un cita, kas apdzīvo pārējo Latvijas teritoriju. Pēdējās pārstāvji uzsvēruši savu sociālo un politisko nošķirtību no nacionālā līmeņa dienaskārtības, kas tiek asociēta ne tikai ar Saeimā vai valdībā pieņemtajiem lēmumiem, bet arī ar dzīvi galvaspilsētā kopumā. Šis aspekts ir iezīmējies visos drošības sektoros un negatīvi ietekmējis reģionu iedzīvotāju uzticēšanos nacionālā līmeņa pārvaldes iestādēm neatkarīgi no to kompetences vai darbības efektivitātes.

Ekonomisko drošību Latvijas iedzīvotāji uzskata par vienu no nozīmīgākajām viņu dzīvē. Apkopojot fokusa grupu interviju rezultātus, autori secinājuši, ka ekonomiskā drošība vērtēta augstāk nekā tādi drošības izaicinājumi kā, piemēram, militārie draudi vai hibrīddraudi. Pētījuma rezultāti liecina, ka kopumā ekonomiskās drošības uztveres atšķirības iedzīvotāju vidū dažādās pašvaldībās un reģionos ir nebūtiskas. Respektīvi, visi Latvijas iedzīvotāji lūkojās uz ekonomisko drošību kā faktoru, kas ietekmē to dzīves kvalitāti un stabilitāti. Savukārt no šajā sektorā pastāvošajiem riskiem iedzīvotāji minējuši stabilas nodokļu sistēmas trūkumu un ne tik daudz nodokļu apjomu vai kopējo nodokļu slogu, cik kopējās nodokļu sistēmas nestabilitāti un neprognozējamību, ko demonstrē nemitīgās nodokļu regulējošo normatīvo aktu izmaiņas, kurām seko nepieciešamība pielāgot jau iedibināto uzņēmējdarbības modeli. Nodokļu apjoms šajā gadījuma skatīts kā sekundārs drauds. Aptaujātie iedzīvotāji norādīja arī uz atklāto korupcijas gadījumu negatīvo ietekmi uz motivāciju godīgi maksāt nodokļus. Kā vēl viens demotivējošs faktors un iespējams apdraudējums minēts nesamērīgi augsts administratīvais slogs, liels un dārgs birokrātiskais aparāts. Aptaujāto iedzīvotāju vērtējumā tā uzturēšana liedz novirzīt ievērojamu finanšu līdzekļu apjomu tādām vajadzībām kā, piemēram, infrastruktūras attīstība vai veselības aprūpe. Tiesa, neskatoties uz pieprasījumu pēc zemākiem nodokļiem un mazāku valsts pārvaldes iestāžu darbinieku skaitu, vienlaikus izskanējusi vēlme, lai tiktu nodrošināts liels ekonomiskā un sociālā atbalsta pakalpojumu klāsts.

Iegūtie dati ļauj secināt, ka iedzīvotāju uztverē pašvaldību loma ekonomiskās drošības veicināšanā ir mazāka, nekā to vērtē paši pašvaldību pārstāvji. Fokusa grupu intervijās sniegtās atbildes, no vienas puses, liecina par to, ka iedzīvotāji ekonomiku stimulējošu instrumentu klāstu, kas ir pašvaldību rīcībā, uzskata par nelielu, lai gan demonstrē galvenokārt tām (izņemot Rīgu) augstāku uzticēšanos nekā nacionālā līmeņa lēmumu pieņēmējiem. Iedzīvotāji ekonomiski vājākās pašvaldībās vairāk akcentējuši valsts un pašvaldību uzdevumu garantēt noteiktu sociālās un ekonomiskās labklājības līmeni iedzīvotājiem, kamēr ekonomiski spēcīgākās pašvaldībās uzsvērts pašvaldības pienākums nodrošināt uzņēmējdarbībai un iedzīvotāju ekonomiskajai aktivitātei stimulējošus apstākļus. Savukārt pašvaldību pārstāvju vidū dominē viedoklis, ka būtiskākais faktors, kas veicina ekonomisko drošību un izaugsmi, ir iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte. Savu lomu ekonomikas stimulēšanā tie ir novērtējuši tādās jomās kā ceļu infrastruktūra, ūdensapgāde, izglītības sistēma, sabiedriskā kārtība un kultūras pasākumu nodrošināšana. Tādējādi viens no būtiskākajiem Latvijas publiskās pārvaldes rīcībpolitikas uzdevumiem ir konkurētspējīgas uzņēmējdarbības vides un iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes veicināšana, kur vismaz termiņa stabilitāte normatīvo aktu izmaiņās būtu apsveicama. Ceļot kopējo labklājības līmeni, iespējams mazināt iedzīvotāju subjektīvo draudu izjūtu ekonomiskajā sektorā, kā arī veicināt iedzīvotāju lojalitāti pret valsts pārvaldes un drošības institūcijām.

Politiskais sektors ir otrs prioritārais sektors, kurā Latvijas iedzīvotāju subjektīvās drošības uztveres kontekstā saskatāmi vairāki nozīmīgi apdraudējumi. Aptaujātie Latvijas iedzīvotāji kā būtiskāko draudu minējuši valdības mainīgos lēmumus, kā arī to, ka valdībai trūkst ilgtermiņa redzējuma par valsts attīstību. Aptaujātie sabiedrības pārstāvji valdības stabilitāti un tās pieņemto lēmumu ietekmi skata caur indivīda labklājības veicināšanas prizmu, respektīvi, vai lēmumu rezultātā uzlabojas individuālā labklājība. Tomēr diskusijās izkristalizējās, ka iedzīvotājiem trūkst izpratnes par saikni starp individuālajām vajadzībām un valdības stabilitāti. Iegūtie dati ļauj secināt, ka reģionu iedzīvotāju un arī pašvaldību pārstāvji neuzticas nacionālā līmeņa valsts pārvaldes institūcijām, jo tās neizprotot vietējo situāciju, un tas noved pie atbalsta trūkuma. Aptaujātie iedzīvotāji ļoti bieži pauduši pārliecību, ka nesaredz jēgu piedalīties Saeimas vēlēšanās un ka viņi nevar ietekmēt valsts politisko norisi. Fokusa grupās apgalvots, ka nacionālā līmeņa valsts pārvaldes institūciju lēmumi dažkārt tiek uzskatīti par apdraudējuma avotu, jo pastāv atšķirīgas dienaskārtības reģionos un Rīgā. Šāda veida apdraudējuma sajūta raksturīga kā sabiedrības, tā arī lokāla mēroga lēmumu pieņēmēju pārstāvjiem. Šāds reģionu skatījums uz politiskajiem procesiem valstī uzskatāms par nozīmīgu draudu pilnvērtīga demokrātiskā procesa funkcionēšanai un valsts integritātei. Bažas par reģionu un Rīgas pretnostatījumu nedrīkst uzskatīt par nezināšanas vai informācijas trūkuma rezultātu. Bažas par reģionu un Rīgas pretnostatījumu nozīmē, ka rīcībpolitikas veidotājiem reģionālās attīstības jomā, klasteru attīstībā un uzņēmējdarbības vides atbalsta mehānisma pilnveidē jārisina plašs uzdevumu klāsts.

Runājot par politiskās drošības sektoru, vietējā līmeņa lēmumu pieņēmēji bauda ievērojami lielāku uzticēšanos, kas balstās iedzīvotāju ticībā par to efektivitāti un par spēju reaģēt uz lokāliem izaicinājumiem. Vairāku pašvaldību iedzīvotāji norādījuši, ka politiskās drošības stiprināšanai vietējo pašvaldību līmenī nepieciešams pilnveidot komunikāciju starp lēmumu pieņēmējiem un vietējās kopienas pārstāvjiem. Tiesa, pašvaldības sagaida no iedzīvotājiem lielāku aktivitāti un iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā. Rezultātā iespējama spriedzes palielināšanās, vietējās kopienas neapmierinātības un neuzticēšanās pieaugums, ko var pārvarēt, atbalstot gan iedzīvotāju lielāku iesaisti un līdzdalības aktivitāti, gan arī mūsdienīgus informēšanas paņēmienus.

Viens no pētījuma vērtīgākajiem secinājumiem ir par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret izaicinājumiem apkārtējai videi. Tos aptaujātie uztver kā maznozīmīgus draudus. Pētījuma rezultātā iegūtie dati liecina, ka bieži vien Latvijas sabiedrības pārstāvji apšauba klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz Latvijas teritoriju, tas savukārt var negatīvi iespaidot nacionālā līmeņa mērķu sasniegšanu. Latvijai kā ES dalībvalstij ir jāievieš tās starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies, bet bez sabiedrības atbalsta un iesaistes šie ambiciozie mērķi ir apdraudēti. Reģionos vides problēmas tiek biežāk uztvertas no tautsaimniecības skatpunkta. Gaisa, iekšzemes un jūras ūdens piesārņojums vai biodaudzveidības saglabāšana pētījuma gaitā netika identificēta kā nozīmīgs aspekts iedzīvotāju subjektīvajā drošības uztverē, turpretim vietējo pašvaldību dokumentu analīze norāda, ka, neskatoties uz sociālā un politiskā spiediena trūkumu no sabiedrības puses, pašvaldībās šie draudu veidi tiek skatīti kā aktuāli un tiek meklēti risinājumi to novēršanai. Tātad pastāv dalīta attieksmi pret vides jautājumiem rīcībpolitikas un sabiedrības līdzdalības līmenī.

Apdraudējumus sabiedrības drošībai Latvijas iedzīvotāji skata kā būtiskus neatkarīgi no to reģionālās, etniskās piederības un sociālā statusa. Kā vienu no vislielākajiem apdraudējumiem aptaujātie sabiedrības pārstāvji minējuši imigrāciju. Lai gan realitātē tā nav uzskatāma par būtisku izaicinājumu, ar ko šobrīd sastopas valsts, tomēr iedzīvotāju bailes no svešā, lai kas tas arī nebūtu, ir lielas, bieži vien iracionālas un nosaka iedzīvotāju attieksmi pret virkni valsts veidoto politiku (piem., imigrācijas politiku). Kā citu nozīmīgu aspektu iedomātu kopienu dalījumā un savstarpējās neuzticēšanās sēšanā iedzīvotāji min reģionu iedzīvotāju atsvešinātību no valsts. Vietējās kopienas identitāte, kas ir dominējošā, šajos apstākļos nosaka arī bailes par šīs kopienas pastāvēšanu nacionālā līmeņa rīcībpolitikas dēļ. Līdzīgi kā iepriekš, arī šajā gadījumā pašvaldību pārstāvju viedokļi bieži sakrīt ar iedzīvotāju paustajām bažām. Šāda pozīcija tiem ir zināmā mērā izdevīga, jo pašiem nav tūlīt proaktīvi jārīkojas.

Cits nozīmīgs draudu avots, uz kuru intervijās norāda iedzīvotāji, ir patriotisma trūkums. Bažas par patriotisma trūkumu apliecina šīs problēmas nozīmīgumu valsts drošības ilgtspējas nodrošināšanā. Patriotisma uzturēšanā un attīstībā pašvaldībām ir svarīga loma, ņemot vērā lokālās identitātes nozīmi un uzticēšanās kredītu, ko tam piešķīruši iedzīvotāji. Lai gan pašvaldības īsti nesaskata savu lomu sabiedrības drošības stiprināšanā, tomēr ikdienā tās pilda šo funkciju, veicot dažādu sociālo grupu atbalsta pasākumus lokālā patriotisma stiprināšanai un citas līdzvērtīgas aktivitātes. Raugoties no nacionālās drošības perspektīvas, nozīmīga būtu arī valstiskuma stiprināšana ar iekļaujošām un savstarpēji nekonkurējošām pašvaldību rīcībpolitikām, atbilstoša nacionālā diskursa izvēlēm komunikācijas stratēģijās. Savukārt dažādības izcelšana vietējo kopienu mērogā un atšķirīgā pieņemšanas un integrācijas spēcināšana ar atbilstošu naratīvu palīdzību ir veids, kā pašvaldības potenciāli var iespējot Latvijas sabiedrību, lai nostiprinātu valsts vietu Eiropas kultūras un vērtību telpā.

Personiskās drošības sektorā Latvijas iedzīvotāji identificējuši četras nozīmīgākās draudu jomas: indivīdu fiziskā drošība; izglītības sistēmas pakalpojumu pieejamība, tai skaitā fiziskā pieejamība un kvalitāte; veselības aprūpes sistēmas pakalpojumu pieejamība un kvalitāte; sociālā aizsardzība. Iedzīvotāji izjūt ievērojamas bažas par veselības aprūpes pakalpojumu un sociālās aizsardzības mehānismu pieejamību. Veselības pakalpojumu pieejamības jautājumā draudu intensitātes atšķirības ir atkarīgas no pašvaldības statusa un infrastruktūras pieejamības, bet, runājot par sociālās drošības draudiem, nav ievērojamu atšķirību subjektīvajā draudu uztverē atkarībā no pašvaldības lieluma un statusa. To var izskaidrot ar faktu, ka pilnīgi visas pašvaldības piedāvā plašu sociālo pakalpojumu klāstu, savukārt veselības aprūpē pašvaldības iesaistās tikai tad, kad vienīgi tā var nodrošināt primārās veselības aprūpes pakalpojumu klāstu iedzīvotājiem. Visās pašvaldībās ir izveidoti sociālie dienesti, kamēr krietni mazāk ir feldšeru punktu.

Izglītības pakalpojumu pieejamība skatīta galvenokārt skolu reformas kontekstā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka gan iedzīvotāji, gan pašvaldību pārstāvji uzskatījuši nacionālā līmeņa lēmumu pieņēmēju darbību par apdraudējumu iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanai un jaunākās paaudzes zināšanu kapitāla uzkrāšanai, kas ilgtermiņā radītu pamatu drošai un ilgtspējīgai kopienai.

Veiktās intervijas ļauj secināt, ka pašvaldību darbinieku skatījums uz šo draudu formu aktualitāti ir bijis līdzīgs, tomēr atšķīries viedoklis par pašvaldības lomu to novēršanā un tiek uzsvērta nacionālā līmeņa lēmumu pieņēmēju nozīme. Svarīgi norādīt, ka bieži vien iedzīvotājiem ir grūti nošķirt nacionālā līmeņa un lokālā līmeņa lēmumu pieņēmēju kompetences. Tāpēc vietējā līmeņa lēmumu pieņēmēji, kas iedzīvotājiem ir labi zināmi, bauda lielāku uzticību un izmanto viņu neziņu, un novirza atbildību no saviem pleciem, aizbildinoties, ka “valsts prasa”.

Personisko draudu novēršana pašvaldībās kopumā vērtējama pozitīvi, pašvaldību pārstāvji iedzīvotāju subjektīvi uztvertos draudus atpazīst, ir iekļāvuši to novēršanu savās vietējās rīcībpolitikās, mēģina meklēt lokālus risinājumus – veidot feldšeru punktus, apgaismot ielas, stiprināt pašvaldības policiju. Aptaujātie respondenti norādījuši uz nepieciešamību uzlabot pašvaldības darbinieku komunikāciju ar vietējās kopienas pārstāvjiem, kam var būt izšķirīga nozīme subjektīvās nedrošības mazināšanā.

Veiktais pētījums ļauj secināt, ka Latvijas iedzīvotāji atpazīst vairākus hibrīddraudu veidus, tai skaitā informatīvos draudus, kiberdraudus, kā arī citas valsts iejaukšanos valsts iekšējās lietās, kā tas notika Ukrainā 2014. gadā, tomēr diemžēl viņi neasociē to ar jēdzienu “hibrīddraudi”, kā arī neizvērtē šo draudu iespējamās ietekmes dziļumu un plašumu. Arī pašvaldību darbinieki un amatpersonas izprot to, ka šādi draudu veidi pastāv un potenciāli var radīt personisku kaitējumu. Lai gan tikuši atpazīti vairāki hibrīddraudu veidi, tomēr gan sabiedrība, gan lokālā līmeņa lēmumu pieņēmēji demonstrējuši salīdzinoši bezrūpīgu attieksmi, neapzinoties savu lomu to novēršanā. Tāda attieksme bija, piemēram, pret kiberdrošības vai informācijas drošības jautājumiem. Kopumā gan iedzīvotāji un pašvaldību pārstāvji nav atpazinuši vairākus hibrīddraudu veidus kā būtiskus un aktuālus un savas zināšanas un prasmes sevi pasargāt no tiem subjektīvi vērtējuši augstāk, nekā ir patiesībā. Visos analizētajos gadījumos atsevišķu draudu, piemēram, tehnogēno katastrofu, iespējamība vai nopietni apdraudējumi kritiskajai infrastruktūrai kopumā tikuši vērtēti zemu. Kā nozīmīgākie hibrīddraudu avoti tiek atpazītas galvenokārt Krievijas Federācija un retāk – Ķīnas Tautas Republika. Pēdējā drīzāk tiek uzskatīta par potenciāla apdraudējuma avotu nākotnē ar neskaidriem nodomiem un neskaidrām ietekmes sekām uz Latvijas valsts un sabiedrības drošību.

Analizējot civilās aizsardzības plānu ieviešanu, secināts, ka gan iedzīvotāji, gan pašvaldības izrādījušas interesi par to, tomēr abu pušu sniegtās atbildes liecina par nepietiekamu informāciju un nepietiekamu savas lomas apzināšanos krīzes un ārkārtējās situācijās. Vairums aptaujāto iedzīvotāju atzinuši: lai gan viņi saprot, ka par sevi un tuvākajiem būtu nepieciešams parūpēties un ka valstij un pašvaldībai ir atbalsta mehānismi, tomēr viņiem nav tādu zināšanu un iemaņu, kas būtu nepieciešamas X stundā. Iedzīvotāju interese par aizsardzību pret hibrīdajiem apdraudējumiem ir liela. Tas rada labvēlīgu augsni valsts atbildīgajām institūcijām gan visaptverošās valsts aizsardzības ieviešanas plāna īstenošanai, gan vienlaicīgi cita veida sabiedrības iesaistes un izglītošanas pasākumu veikšanai, lai nostiprinātu valsts izturētspēju. Faktiski hibrīddraudu neapzināšanās un to diezgan vieglprātīgā uztvere nozīmē, ka kopienu reakcija uz draudiem ir nenobriedusi un ka kopiena reaģē pārlieku vāji vai arī pārlieku saasināti.

Militāro draudu sektora izpēte liecina, ka iedzīvotāji saskata potenciālo militāro apdraudējumu no Krievijas, tomēr šie draudi netiek uzskatīti par prioritāriem salīdzinājumā ar ekonomiskajiem, sociālajiem vai politiskajiem draudiem. Arī pašvaldību darbinieki atpazīst iespējamus ārējus militārus draudus, tomēr kopumā nav gatavi krīzes situācijām un drīzāk paļaujas uz nacionālā līmeņa institūtiem un to ieteikumiem šajā jautājumā.

Pētījumā īpaša uzmanība pievērsta divām pašvaldībām, kurās atrodas militārā infrastruktūra, – Ādažiem un Liepājai. Autori konstatējuši, ka Ādažu un Liepājas iedzīvotāji un pašvaldības atšķirīgi uztver militārās infrastruktūras izvietojumu. Ādažos iedzīvotāji jūtas nedrošāk nekā Liepājā. To var skaidrot ar atšķirībām iedzīvotāju saskarsmē ar militārā personāla aktivitātēm ikdienas situācijās. Lai gan Latvijas iedzīvotāji atšķirīgi uztver militāro draudu intensitāti, tomēr NATO viņi vērtē kā Latvijas militārās drošības garantu visās pašvaldībās, kurās tika veikts pētījums. NATO spēku klātbūtne kā iespējamais apdraudējums minēts tikai ļoti retos gadījumos un arī tad galvenokārt saistībā ar eventuālo Krievijas reakciju.

Valdības krīzes komunikācijas izpēte Covid-19 pandēmijas izplatības laikā papildina kopējās atziņas un secinājumus ar vērtējumu par spēju skaidri formulēt un nodot vēstījumus, kas ir svarīgi izdzīvošanai, tādējādi mazinot bailes un bažas par subjektīvās drošības līmeni. Šāda veida analīze ir būtiska tālākā diskusijā par to, kā valdības vēstījumi caur dažādiem komunikācijas kanāliem, tai skaitā mūsdienās aktuālajiem interneta portāliem un sociālajiem tīkliem, potenciāli var gan mazināt, gan vairot subjektīvo drošības izjūtu un iespējot iedzīvotājus krīzes pārvarēšanai proaktīvā veidā.

Covid-19 pandēmijas pirmā viļņa laikā valdība salīdzinoši veiksmīgi realizējusi saziņu ar sabiedrību. Tāpēc sabiedrība rīkojās atbilstoši norādēm un pieauga tās uzticēšanās valdības lēmumiem. Tomēr krīzes tālākās attīstības apstākļos situācija pasliktinājās, jo valdības komunikācija kļuva birokrātiska. Jāsecina, ka informācija, kas tika raidīta sabiedrībai (piem., rīcības plāni), piedzīvojot vairākas korekcijas un precizējumus un neizskaidrot tās, mazināja sabiedrības izpratni par notiekošo. Neuzticēšanos vairojis arī informatīvais fons, dezinformācija un dažāda rakstura viltus ziņu izplatība. Kombinējot sekundāros datus un veikto kontentanalīzes datu apkopojumu, iespējams secināt, ka precīzāka, skaidrāka valdības komunikācija, kuru papildina konsekventa darbība, veicinātu sabiedrības izpratni un drošības izjūtas pieaugumu.

Iedzīvotāji pozitīvi novērtējuši godīgumu un atklātību, kas bijusi raksturīga valdības krīzes komunikācijai, kā arī nepārtrauktu sabiedrības informēšanas procesa nodrošinājumu, kas sākotnējā posmā piesaistījis mediju un plašākas sabiedrības uzmanību.

Sabiedrības noguruma un citu apstākļu dēļ sākotnēji izvēlētā veiksmīgā krīzes komunikācijas stratēģija nav darbojusies ilgtermiņā, tāpēc stratēģiskajai komunikācijai vajadzēja adaptēties atbilstoši izmaiņām epidemioloģiskajā situācijā. Atbilstoša, vienkārša un skaidra vēstījuma veidošana, institūciju savstarpējā koordinācija, izplatot vienotu vēstījumu, godīguma un atklātības princips ļauj veidot tādas stratēģiskās komunikācijas stratēģijas, kuras veicina drošības izjūtu un vairo uzticēšanos lēmumu pieņēmējiem, un paātrina efektīvas rīcībpolitikas īstenošanu.

Pētījums par Latvijas iedzīvotāju subjektīvo drošības uztveri un tās ietekmi uz drošības politikas veidošanu ir papildinājis jau esošo pētījumu klāstu ar vairākām inovatīvām idejām, pieejām un datu kopām, kuru apspriešana un publicēšana sniegs papildu informāciju kvalitatīvākai lēmumu pieņemšanai nacionālā un pašvaldību līmenī.

Latvijas iedzīvotāju subjektīvā drošības uztvere: ietekme uz drošības politikas veidošanu
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021. 272 lpp.
Zinātniskās redaktores: prof. Dr. paed. Žaneta Ozoliņa, prof. Dr. sc. pol. Iveta Reinholde, Mg. sc. pol. Sigita Struberga
ISBN  978-9934-18-728-5 (drukāts izdevums)
ISBN 978-9934-18-729-2 (PDF)
https://doi.org/10.22364/liesdu