Akadēmiskais centrsRekomendācijas
Grāmatā izcelto drošības sektoru analīze dod iespēju sniegt vairākas rekomendācijas politikas veidotājiem kā lokālā, tā arī nacionālā līmenī.
- Vērtējot sabiedriskās domas aptaujas, kas analizē iedzīvotāju attieksmes pret drošības jautājumiem, ir svarīgi ņemt vērā vairākus aspektus. Pirmkārt, tā ir “nepiemērotā uztvere” (misperception), kas tipiski piemīt sabiedrības pārstāvjiem attiecībā uz drošības un politikas jomu. Respektīvi, cilvēki savā prātā konstruē realitāti tā, lai tā atbilstu viņu personīgajam pieņēmumam, kādai realitātei ir jābūt vai vajadzētu būt. Otrkārt, no atbildēm, kādas sniegtas uz jautājumiem par gatavību iesaistīties valsts aizsardzībā un uz līdzīgiem jautājumiem, nav iespējams vienkāršoti secināt, kā iedzīvotāji rīkosies nozīmīga apdraudējuma situācijā, jo draudu uztvere un attiecīgi lēmumu pieņemšana krīzes situācijā potenciāli var būtiski atšķirties no iepriekš deklarētā. Draudu identifikācijā, prioritizācijā un reakcijā svarīga ir gan sociālā pieredze, gan sociālā atmiņa, pieļaujot, ka cilvēki ir tendēti izvēlēties tādas draudu pārvarēšanas stratēģijas, kuras jau ir izmantojuši un kuras ir darbojušās. Turklāt draudu uztvere un sekojoša reakcija netiek mantota un katra paaudze vienus un tos pašus draudus mēģina pārvarēt ar citām stratēģijām. Treškārt, pozitīvs vērtējums par kādu drošības aktoru, kas iesaistīts drošības nodrošināšanā, vēl nenozīmē, ka iedzīvotāji paļaujas uz to un tic, ka tas spēs realizēt šo funkciju. Piemēram, šajā pētījumā veiktā analīze norāda: lai arī Latvijas iedzīvotāji kopumā salīdzinoši ļoti pozitīvi vērtē Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus, tie nepaļaujas uz to, ka šie spēki varētu aizstāvēt Latviju no ārēja iebrukuma vai sniegt būtisku atbalstu krīzes situācijā. Tāpat arī kopumā Latvijas iedzīvotāji, piemēram, ievērojami pozitīvāk vērtē vietējās pašvaldības nekā nacionālā līmeņa valsts pārvaldes iestādes, tomēr vienlaikus reti saredz lokālā līmeņa lēmumu pieņēmēju lomu savas drošības stiprināšanā, neskatoties uz to, ka vairākos aspektos tas būtu iespējams. Tas ļauj secināt, ka turpmākā draudu izpētē ir nepieciešams dalījums pa vecumgrupām, lai precīzāk izzinātu katras vecumgrupas skatījumu uz draudu pārvarēšanas stratēģijām. Pētnieki iesaka detalizēt visaptverošās sabiedrības rīcībpolitikas, skatot tās sabiedrības grupu griezumā, tā iegūstot daudz precīzāku informāciju un datus.
- Vērtējot sabiedrības pārstāvju pašu iesaisti daudzu iespējamo vājību (vulnerabilities) novēršanā, kas būtu salīdzinoši viegli izdarāms, nav vēlams pārvērtēt šādas proaktīvas rīcības iespējamību kā tādu. Šāda optimistiska neobjektivitāte, kas visai plaši aprakstīta kognitīvos pētījumos, šajā pētījumā tika visai spilgti iezīmēta kiberdrošības jomā. Kā liecināja gan fokusa grupu intervijas ar iedzīvotājiem, gan arī padziļinātās intervijas ar pašvaldību pārstāvjiem, diemžēl šāda nepamatoti optimistiska un bezrūpīga domāšana un nepietiekama risku novērtēšana ir raksturīga abos gadījumos. Ir nepieciešams stiprināt gan iedzīvotāju, gan arī pašvaldības pārstāvju izpratni par viņu lomu un atbildību drošības stiprināšanā dažādos sektoros. Optimistisko neobjektivitāti, kas izraisa nenobriedušu krīzes reakciju (inmature crises response), var pārvarēt, skaidrojot potenciālo draudu izpausmes indivīda līmenī, piemēram, ko nozīmē datu noplūde.
- Latvijas politiskajā komunikācijā trūkst vienkāršas, viegli saprotamas komunikācijas, kas iekļauj viegli uztveramus, skaidrus vēstījumus no valsts pārvaldes institūcijām. Īpaši asi šī problēma ir izgaismojusies Covid-19 izraisītās pandēmijas kontekstā, tomēr arī pirms tās aptaujāto iedzīvotāju fokusa grupu intervijas liecina par to, ka sabiedrībai ir grūtības izprast gan valsts pārvaldes pārstāvju pieņemtos lēmumus, gan arī rīcībpolitiku virzienus, iespējamās sekas un to nozīmi tās ikdienas dzīvē un tās uzlabošanā, tai skaitā drošības stiprināšanā. Tādēļ iesakām gan lēmumus, gan rīcībpolitikas virzienus skaidrot, izmantojot individuālos piemērus.
- Nav iespējams veidot veiksmīgu visaptverošo valsts aizsardzības sistēmu situācijā, kad valstī novērojama sabiedrības uzticēšanās krīze – tā neuzticas nacionālā līmeņa lēmumu pieņēmējiem. Šādi neveselīgi apstākļi rada labvēlīgu augsni valstij naidīgiem spēkiem gan miera apstākļos, gan, kas jo īpaši bīstami, krīzes situācijā izmantot neuzticēšanos un šaubas par nacionālā līmeņa institūciju vēlmi un spēju atbalstīt iedzīvotājus.
- Laba pārvaldība ir tikai drošības uztveres fons, taču, ilgstoši nerisinot fona jautājumus, pieaug iedzīvotāju neapmierinātība un diskomforts. Valdībai un politikas veidotājiem apņemoties uzlabot kaut vienu fona indikatoru, var panākt uzticēšanās kāpumu. Piemēram, rīcībpolitikas veidotājiem, rūpīgāk izstrādājot normatīvos aktus un samazinot kaut uz pusi normatīvo aktu grozījumu skaitu, varētu panākt pozitīvu ietekmi uz drošības uztveri.
- Lai politiskajā diskursā izskaustu Rīgas un reģionu pretnostatījumu, ir nepieciešams laiks. Taču rīcībpolitikas veidošanas procesā šo pretnostatījumu var mēģināt mazināt ar mērķētiem reģionālās attīstības instrumentiem, reģionālo attīstību veicinošām atbalsta programmām cilvēkresursu un infrastruktūras attīstībai.
Latvijas iedzīvotāju subjektīvā drošības uztvere: ietekme uz drošības politikas veidošanu
Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021. 272 lpp.
Zinātniskās redaktores: prof. Dr. paed. Žaneta Ozoliņa, prof. Dr. sc. pol. Iveta Reinholde, Mg. sc. pol. Sigita Struberga
ISBN 978-9934-18-728-5 (drukāts izdevums)
ISBN 978-9934-18-729-2 (PDF)
https://doi.org/10.22364/liesdu