Aija van der Steina, Inese Runce

Ģeopolitiski Baltijas jūras reģiona austrumu krasts (mūsdienu Latvija, Lietuva, Igaunija) ir bijis (īpaši 20. gadsimtā) lokālu un globālu militāru, ideoloģisku sadursmju krustpunkts, un šī ģeogrāfiskā krustpunkta simboliskais liecinieks mūsdienās ir arī sarežģītais vēstures mantojums, kur viens no centrālajiem un redzamākajiem punktiem un tēmām ir holokausts un tā piemiņas vietas.

Holokausts ir bijis viens no lielākajiem noziegumiem, kas ir risinājies Otrā pasaules kara laikā, kad Latvija atradās nacistu okupācijā (1941–1945). Līdz Otrā pasaules kara sākumam Latvija bija valsts, kur apmēram 30 % no visiem iedzīvotājiem veidoja dažādu etnisku un etnoreliģisku grupu minoritātes. Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem, Latvijas Republikā dzīvoja vairāk nekā 93 000 ebreju.

Nacistiskās Vācijas represīvo iestāžu īstenotā holokaustā Latvijas teritorijā tika nogalināti vairāk nekā 70 tūkstoši vietējo un apmēram 20 tūkstoši no Eiropas atvesto ebreju. Holokausts padomju okupācijas laikā bija temats, kuru oficiālā padomju vēsture un ideoloģizētā atmiņa ignorēja un slēpa. Komunistiskais režīms pēc Otrā pasaules kara no cilvēku ikdienas izsvītroja jebkura veida dažādību: diskusijās, pasaules uzskatos, tradīcijās, vērtībās, ceļošanas pieredzēs un atmiņās. Arī holokausta atmiņai un ar to saistītai piemiņai pēc Otrā pasaules kara nebija publiskas vietas komunistiskā režīma vēstures interpretācijās, komemorācijas kultūrā, urbānajā pilsētvidē vai lauku ainavā, muzejos, arhīvos un tūrismā.

Līdz ar Padomju Savienības un dzelzs priekškara sabrukumu arī attieksme pret holokausta tematiku krasi mainījās un pakāpeniski ieguva aizvien plašāku atspoguļojumu Latvijas sabiedrībā, bet ceļotāju un īpaši ebreju interese par bijušo Padomju Savienību pamazām veicināja holokausta piemiņas vietu iekļaušanu ceļotāju maršrutos.

Latvijā abu totalitāro režīmu atstātais sarežģītais mantojums ne tikai noplēsa dažādu kopienu komunistiskā režīma gadu desmitiem atstumtās un ignorētās ciešanas, bet arī sadalīja sabiedrību vairākās atmiņu konkurējošās frontēs, kas mēģināja viena otrai politiski un intelektuāli pierādīt, kuras ciešanas un kuras piemiņas vietas būtu izceļamas.

Pēc 1991. gada pakāpeniski veidojās arī holokausta piemiņas iemūžināšana, tostarp jaunu piemiņas vietu izveide, ko nereti īstenoja vietējas ebreju kopienas sadarbībā ar pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām. Sākot no 2002. gada, muzejā “Ebreji Latvijā” (tolaik vadītājs Marģers Vestermanis) īstenotā projektā tika apzinātas 284 dažādas ar holokaustu saistītas piemiņas vietas. Projektu vadīja Meijers Melers (1929–2015), kura personības ietekme, atdeve un veltīšanās šim darbam iedvesmoja daudzus pētniekus, aktīvistus un interesentus pievienoties un līdzdarboties. Lielākā daļa no holokausta piemiņas vietām ir apkopotas Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra izveidotajā datubāzē, kā arī muzeja un M. Melera publicētajos pētījumos (Melers, 2013).

Atdzimušās atmiņas manifestējās holokausta piemiņas vietu institucionalizācijā, piesaistot dažādas mērķauditorijas, veidojot jaunas izglītības programmas un būvējot starptautiskus sadarbības tiltus gan ar valstiskajām institūcijām, gar starptautiskām organizācijām, tostarp kultūras un atmiņas institūcijām, un tūrisma biznesa vidi.

Pjērs Norā (Pierre Nora) ir uzsvēris cilvēka dzīves eksistences un akadēmisko pētījumu paradoksu – par atmiņu runā tik daudz tieši tāpēc, ka tās ir palicis tik maz. Norā uzskata, ka atmiņas vietas pastāv tad, kad nav vairs atmiņas vides (Nora, 1989: 7).

Ceļošana un tūrisms tradicionāli asociējas ar atpūtu, izklaidi un tādiem tūrisma objektiem un pasākumiem, ar kuriem valsts iedzīvotāji lepojas un labprāt rāda viesiem. Taču vēsturiski ceļotājus vienmēr ir piesaistījušas arī vietas, kas saistītas ar nāvi un traģēdijām (Seaton, 1996). Tādu vietu apmeklēšana, kas saistītas ar dabas katastrofām, kariem, iedzīvotāju genocīdu, atsevišķu personu reālām vai leģendās balstītām nāves vietām, tiek apzīmēta ar Malkoma Folija (Malcolm Foley) un Džona Lenona (J. John Lenon) (Foley and Lennon, 1996) ieviesto tumšā tūrisma apzīmējumu. Lai gan joprojām pretrunīgi vērtēts akadēmiskajās un profesionālajās aprindās, jēdziens tumšais tūrisms no akadēmiska koncepta un termina ir kļuvis par pazīstamu zīmolu. Aija van der Steina monogrāfijas 3. nodaļā, apkopojot tumšā tūrisma teorētiskos aspektus ar holokaustu saistītu vietu kontekstā, atklāj nozīmīgākos jēdzienus, pētījumu virzienus, raksturo tos piedāvājuma un pieprasījuma aspektus, kas izmantoti šī tūrisma fenomena konceptualizācijā. Tumšais tūrisms mūsdienās ir kļuvis par neatņemamu tūrisma sistēmas sastāvdaļu, bet, ņemot vērā tumšā tūrisma disonējošo un sarežģīto dabu, ir jāturpina starpdisciplinārs dialogs, lai šo jēdzienu tūrisma attīstībā iesaistītās puses neuztvertu ar atšķirīgu nozīmi. Autores līdztekus “tumšā tūrisma” terminam latviešu valodā iesaka lietot arī apzīmējumu “drūmais tūrisms”, to attiecinot uz tumšākajām tumšā tūrisma vietām.

Tumšā tūrisma konceptualizācijas pirmajā desmitgadē galvenais uz­svars tika likts uz tumšā tūrisma piedāvājuma aspektiem (supply side), galveno uzmanību pievēršot tumšā mantojuma vietu tipoloģizācijai, atklājot atšķirības starp reālām nāves vietām un vietām, kas tiek asociētas ar nāvi (Lennon, Foley, 1999; Miles, 2002). Filipa Stouna (Philip Stone) (Stone, 2006: 151) tumšā tūrisma spektrs dod ietvaru tumšā tūrisma piedāvājuma pozicionēšanai, balstoties uz atšķirīgu vietu “tumšuma” intensitāti un tūrisma produkta raksturojošiem aspektiem. Kā nozīmīgākie aspekti tiek minēti: izklaides vai izglītības funkcija, orientācija uz izklaidi vai saglabāšanu un piemiņu, vietas reālais un uztvertais autentiskums, laika distance, orientācijas pakāpe uz tūrismu, tūrisma infrastruktūra, politiskā ietekme un ideoloģija.

Tumšā tūrisma vietu politiskā un ideoloģiskā dimensija liek tās skatīt plašākā sociālā un politiskā kontekstā, izprotot šī mantojuma funkcijas kolektīvajā mantojumā (Roberts, Stone, 2014). Daudzām tumšā tūrisma vietām ir nozīmīga loma kolektīvajā atmiņā (Allar, 2013) un tas ir cieši saistīts ar plašāku piemiņas politiku (Seaton, 2009). Didzis Bērziņš 1. nodaļā izskaidro holokausta atmiņas veidošanās procesus Latvijā, aprakstot nacistiskās un padomju propagandas uzslāņojumus. Autors uzsver, ka smagās vēsturiskās pieredzes atcerēšanās un kritiska tās izvērtēšana dod iespēju izprast daudzus šodienas attieksmju iemeslus un palīdz identificēt tos diskursus, kurus vēl joprojām tieši vai pastarpināti, apzināti vai neapzināti ietekmē dažādi kultūras uzslāņojumi. Raivis Sīmansons, izmantojot sociālās atmiņas un muzejpētniecības atziņas, grāmatas 4. nodaļā aplūko holokausta memorializācijas procesus Rīgas pilsētvidē kopš 80. gadu vidus un secina, ka rīcības modelis holokausta memorializācijā Rīgas pilsētvidē kopš 20. gadsimta 80. gadiem ir palicis nemainīgs. Autors par efektīvāko memorializācijas instrumentu pēdējās trīs desmitgadēs Latvijā uzskata memoriālo muzeju, kurš vienlīdz saglabā un komunicē sarežģīto mantojumu, piedāvājot modernam kultūras tūrismam nepieciešamo pakalpojumu klāstu. Solveiga Krūmiņa-Koņkova, pētot holokausta memoriālu simbolisko valodu, secina, ka to attīstība Latvijā ir līdzīga šī mākslas žanra attīstībai Eiropā pēc 20. gadsimta 60. gadiem. Padomju okupācijas laikā uzstādītās piemiņas zīmes ir atņēmušas holokausta upuriem viņu identitāti, bet to simboliskās valodas vēstījums ir maldinošs. 21. gadsimta sākumā izveidotie piemiņas memoriāli, īpaši Rīgā, pilnīgi atbilst mūsdienu holokausta memoriālās mākslas žanra prasībām – to ikonogrāfijā vērojami kā specifiski ebreju reliģiskie simboli, tā arī simboli ar universālu un uz nākotni vērstu vēstījumu.

Tumšajā tūrisma spektrā tiek izdalīti septiņi tumšā tūrisma produkti, uz tumšākajām vietām attiecinot – tumšās atdusas vietas, tumšās genocīda nometnes un izstādes (Stone, 2006: 152–157) un uzsverot, ka tumšākās no tumšā tūrisma vietām netiek mērķtiecīgi veidotas kā tūrisma produkti. Kaspars Strods un Diāna Popova 12. nodaļā apskata holokausta piemiņas vietas Latvijā, pievēršoties arī jautājumam par to, kā ar holokaustu un ebreju kopienas vēsturi saistītas piemiņas un kultūrvēsturiskās vietas tiek iekļautas tūrisma informācijas vietnēs. Autori secina, ka informācija par holokausta mantojumu tiek iekļauta tikai daļā novadu tūrisma informācijas vietņu, turklāt to ir grūti iekļaut tradicionālās tūrisma piedāvājuma kategorijās.

Kaspars Strods 5. nodaļā, analizējot holokausta atspoguļojumu Latgales muzejos, atklāj, ka informācija par holokaustu, lai gan atrodama, tomēr lielākajā daļā analizēto muzeju ekspozīciju vērtējama kā fragmentāra.  Holokausts tiek pasniegts kā daļa no kopējās attiecīgās apdzīvotās vietas ebreju vēstures stāsta un kultūrvēstures, ko daļēji nosaka pieprasījums. Līdz ar to nākotnē būtu jāmeklē jauni veidi, kā runāt par šiem traģiskajiem pagātnes notikumiem.

Pēdējā desmitgadē pētnieki ir pievērsušies tumšā tūrisma pieprasījuma aspektiem, pētot tumšā mantojuma apmeklētāju / tūristu motivāciju, uzvedību un pieredzi. Empīriski pētījumi holokausta vietās atklāj, ka apmeklētāju motivācija ir dažāda un cieši saistāma ar kultūrvēsturiskā mantojuma apmeklējuma motīviem. Tā sniedzas tālāk vai pat pilnīgi nav saistīta ar aizraušanos ar nāvi vai tās fascinējumu (Biran, Poria, Oren, 2011; Isaac, Cakmak, 2014; Lewis et al., 2022). Aija van der Steina un Maija Rozīte 6. nodaļā, balstoties uz reprezentatīvas Latvijas iedzīvotāju aptaujas datiem, atklāj iedzīvotāju apmeklējuma motīvus, uzvedību un pieredzes dimensijas holokausta vietās Latvijā. Pētījums atklāj piemiņas vietu un īpaši muzeju lomu holokausta izglītības procesā. Pēc autores domām, holokausta vietu iekļaušana tūrismā veicinās šo vietu atpazīstamību un apmeklēšanu, rosinot apmeklētājos emocionālu, kognitīvu un mūsdienu norisēm reflektējošu pieredzi un ietekmējot procesus, kas saistīti ar kolektīvo atmiņu un piemiņu. Izmantojot kvantitatīvu pieeju, ir atklāta to ārvalstu tūristu pieredze, kuri apmeklējuši Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeju. Pētījums apstiprina Daniela Reinoldsa (Daniel Reynolds) (2016) atziņu, ka bieži vien tūristi tiek uzskatīti par neizglītotu, uz izklaidi orientētu masu, lai gan holokausta vietu kontekstā varam runāt par izglītotiem un kritiski domājošiem tūristiem, kuri spēj atklāt un norādīt uz korektas interpretācijas un autentiskuma trūkumu.

Autentiskuma jautājums ir bijis viens no centrālajiem jautājumiem tumšā tūrisma konceptualizācijas mēģinājumos. Dž. Lenona un M. Folija (Lennon, Foley, 2000) ieskatā, komodifikācijai pārvēršot holokausta vietas patēriņa produktos, tos rekonstruējot vai veicot citus pārveidojumus, apmeklētāju pieredze nav vairs autentiska. Daniels Reinoldss (Reynolds, 2016) kritiski vērtē reālu iespēju piedāvāt vēsturiski autentisku pieredzi holokausta vietās laika radīto izmaiņu dēļ. Šajā kontekstā nozīmīga loma ir vietu un notikumu korektai un kvalitatīvai interpretācijai, jo tā nodrošina patiesu izglītojošu pieredzi (Lennon, 2017). Inese Runce pievēršas interpretācijas jautājumiem, atklājot gidu pieredzi vēsturiskā un mūsdienu šķērsgriezumā, izzinot un interpretējot ebreju mantojuma un holokausta vietas tūristiem Latvijā. Autore secina, ka holokausta vēstures un piemiņas vietu stāsts, ar ko gadu desmitiem dalās Latvijā strādājošie gidi, nav viegli saprotams bez 20. gadsimta vēstures ekskursa. Gidu cilvēciskie izaicinājumi, viņu profesionālās izglītības attīstība un formācijas procesi cieši savijušies ar Latvijas ebreju kopienas vēsturi, traģēdiju un atdzimšanu Latvijā.

Gan no atmiņu institūciju, gan tūristu puses joprojām pretrunīgi tiek vērtēta izglītojošās funkcijas un izklaides aspektu apvienošana un bieži vien kompromiss par labu izklaidei (Sharpley, Stone, 2009), kā arī moderno tehnoloģiju un komunikācijas kanālu izmantošana. Lai gan, jo īpaši jauniešu auditorijā, moderno tehnoloģiju risinājumi un tāda pašizteiksmes forma kā pašbilde ir kļuvuši par neatņemamu ikdienas un tūrisma pieredzes sastāvdaļu (Wight, 2020). Tumšais mantojums pārsvarā tiek skatīts kā pieaugušo domēns (Kerr et al., 2021), līdz ar to jautājumi par to, kā komunicēt un interpretēt traģiskās vēstures lappuses jaunākajām paaudzēm, joprojām ir maz pētīti. Diāna Popova 13. nodaļā, apskatot Annes Frankas nama Amsterdamā piemēru, atklāj tumšā mantojuma institūciju izaicinājumus bērnu un jauniešu auditorijas sasniegšanā. Savukārt 10. nodaļā par holokausta atmiņu sociālajos medijos autore, analizējot Latvijas ebreju kopienas un kultūras, vēstures un holokausta atmiņas institūciju klātbūtni sociālajos tīklos, secina, ka paralēli oficiālajam jeb sankcionētajam atmiņas institūciju naratīvam sociālie mediji ir kļuvuši par platformu, kur vērojamas dažādas holokausta komemorācijas un pašinterpretācijas izpausmes. Elizabete Grinblate 14. nodaļā analizē jautājumus par holokausta komemorācijas un izglītības pārnesi uz digitālo vidi. Izvērtējot vairākus gan vietēja, gan starptautiska mēroga digitālus risinājumus, tiek skatīti tādi aspekti kā autentiskums, izglītība, interaktivitāte, vēstures spēļošana, iemiesota pieredze. Veiksmīgas mijiedarbības rezultātā minētie aspekti spēj veicināt pozitīvas izmaiņas holokausta atmiņas diskursā un samazināt aizspriedumus par digitālo risinājumu izmantošanu sarežģītā kultūrvēsturiskā mantojuma interpretācijā.

Līdz šim maz ir pētītas arī vietas un atmiņu institūcijas, kas veltītas ebreju glābējiem holokausta laikā, lai gan šādu atmiņu institūciju parādīšanās ir novērota pēdējā desmitgadē dažādās Austrumeiropas valstīs. Raivis Sīmansons 15. nodaļā izvērš gadījuma analīzi par Žaņa Lipkes memoriālu Rīgā, kas ir veltīts lielākajai ebreju glābšanas iniciatīvai Latvijā nacistu okupācijas laikā un tā īstenotajām komunikācijas un inovatīvām muzejpedagoģiskajām praksēm, izmantojot paplašinātās jeb virtuālās realitātes tehnoloģijas holokausta izglītībā. Pētījumā apstiprinās atziņa, ka tieši paplašinātās realitātes tehnoloģijas, kas rada iespēju strādāt gan ar fizisko, gan virtuālo telpu, var palīdzēt risināt atmiņas krīzes problēmu laikmetā, kad “dzīvā atmiņa” par holokaustu izzūd (Future Memory Foundation). Diāna Popova, Elizabete Grinblate un Raivis Sīmansons ir veikuši gadījuma izpēti par Žaņa Lipkes memoriāla producētās virtuālās realitātes pieredzes “Lipkes bunkurs” testēšanu jauniešu auditorijā. Izmantojot fokusgrupu intervijas un empātisko kartēšanu, pētnieki analizē virtuālās realitātes kā tumšā mantojuma interpretācijas rīka izmantošanas priekšrocības un izaicinājumus. Pētījumā secināts, ka kvalitatīvs, detalizēts un vēsturiski precīzs virtuālās realitātes saturs var kalpot kā ķermeniski, kognitīvi un emocionāli stimulējošs muzeju izglītības palīglīdzeklis.

Lai arī joprojām nepietiekami ir pētīti tumšā mantojuma vietu pārvaldības aspekti (Light, 2017), taču viens no galvenajiem pārvaldības un vadības uzdevumiem ir novērst disonansi un potenciālos konfliktus, kas var rasties starp dažādām ieinteresētām vai iesaistītām grupām (Ashworth, Hartmann, 2005). Disonanse var pastāvēt starp vietējās sabiedrības grupām, vietējo iedzīvotāju vai grupu piemiņas mērķiem un ārvalstu tūristu gaidām. Iesaistīto pušu iesaiste un to interešu respektēšana tūrisma vietās ir pierādīta un nozīmīga (Timothy, Boyd, 2003; Li et al., 2020). Apzinoties tumšā mantojuma sarežģīto raksturu un dažādu grupu iespējamo atšķirīgo viedokli par šīm vietām un vēsturiskajiem notikumiem tajās, vietējo iedzīvotāju viedoklis gan mikro, gan makro līmenī ir ļoti svarīgs, lai nodrošinātu ilgtspējīgu šo vietu un galamērķu attīstību, lai izvairītos no potenciāliem konfliktiem starp vietējiem iedzīvotājiem un vietu apmeklētājiem. Maija Rozīte, Aija van der Steina un Kaspars Strods grāmatas 8. nodaļā atklāj reprezentatīvas Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultātus un Rēzeknes gadījuma analīzi par iedzīvotāju attieksmi pret ar holokaustu saistītu vietu iesaisti tūrismā. Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas mērogā lielākās daļas iedzīvotāju attieksme pret ebreju mantojumu un ar holokaustu saistīto vietu iekļaušanu tūrisma informācijā kopumā ir pozitīva. Taču tūrisma vietu pārvaldītājiem ir vitāli svarīgi noskaidrot vietējo iedzīvotāju kopienas viedokli par tūrisma attīstību vai šo vietu iesaisti tūrismā, kā arī informēt un izglītot vietējo sabiedrību par šo vietu izmantošanu tūrismā piemiņas un izglītības nolūkā, nevis izklaides mērķiem. Aija van der Steina 7. nodaļā, balstoties iesaistīto pušu teorijā un heterodoksā mantojuma pieejā, analizē Bauskas piemēru, atklājot vietējās kopienas attieksmi pret ebreju mantojuma un holokausta vietu iekļaušanu tūrismā. Līdzīgi Maija Rozīte 9. nodaļā, izmantojot Maskavas priekšpilsētas piemēru, analizē, kā tādu sarežģīto mantojumu kā bijušā ebreju geto teritorija apzināt, iezīmēt, iekļaut gan tūrismā, gan pilsētas apkaimes attīstībā. Abos pētījumos pilsētas attīstītāju, vietējo iedzīvotāju un tūrisma ekspertu viedokļu analīze atklāj galvenos izaicinājumus šajā procesā, uzsverot, ka, apkaimi vai ceļojuma galamērķi attīstot, jāsaglabā līdzsvars starp vēsturisko mantojumu, arhitektūras pieminekļiem un apkaimes kā dzīves vietas un tūrisma attīstību. Tiek atzīts, ka tūrisma attīstībai nepietiek tikai ar uzņēmēju iesaisti un veicināšanas aktivitātēm, ir nepieciešama arī vietējo iniciatīva, atbalsts un ilgtermiņa aktivitātes.

Ne atmiņas, ne tūrisms, ne arī tumšā mantojuma vietas nav statiskas un laikā nemainīgas. Laika gaitā atsevišķas nāves, ciešanu vietas kļūst par piemiņas vietām, bet vēlāk sarežģītā mantojuma vietas var kļūt par mantojuma vietām un pat piesaistīt apmeklētājus, tostarp tūristus (Convery et al., 2014; Hartman, 2014). Lai arī, holokaustam kļūstot par kopēju Eiropas atmiņu, izvirzās ētisks pienākums nākotnē atcerēties un runāt par šīm tumšajām vēstures lappusēm (Diner, 2007 citēts Assmann, 2010: 100), dzīvo atmiņu izzušana par holokaustu, holokausta noliegšanas tendences pieaugums, radikālā islāma attīstība, migrācijas tendences Eiropā un nacionālisma uzplaukums, veicinot antisemītismu, ir tikai daži faktori, kas ietekmēs holokausta vietu apmeklēšanu (Podoshen, 2017). Aija van der Steina un Maija Rozīte monogrāfijas nobeigumā, balstoties uz tipoloģiski atšķirīgu holokausta vietu analīzi Latvijā un izmantojot scenāriju metodi, iezīmē trīs nākotnes scenārijus šo vietu attīstībai tūrisma kontekstā. Tiek piedāvāts arī konceptuāls modelis tumšā mantojuma objektu / vietu iesaistei tūrismā. Autores secina, ka tikai iekļaujoša atmiņas kultūra kopā ar vietējās kopienas vēlmi, spēku un tiesiskajām iespējām ietekmēt lēmumu pieņemšanu nodrošinās līdzsvarotu vietas un tūrisma attīstību.

Zīmējot nākotnes vīzijas par tūrisma attīstību sarežģītā mantojuma vietās laikā, kad vairs nebūs dzīvi tā liecinieki, atbilde ir atkarīga no tā, vai šis mantojums vēl joprojām būs diskutējams. Tikai mantojuma “sarežģītības” iemeslu un aspektu izpratne, visu iesaistīto pušu atvērts dialogs un profesionāls atmiņas institūciju darbs holokausta mantojuma saglabāšanā un interpretācijā var mazināt tumšā mantojuma disonansi.

Allar, K. P. (2013). 13. Holocaust tourism in a post-Holocaust Europe: Anne Frank and Auschwitz. In: L. White, E. Frew (eds). Dark tourism and place identity. Rout­ledge, pp. 189–201.

Ashworth, G., Hartmann, R. (2005). Horror and human tragedy revisited: the management of sites of atrocities for tourism. Cognizant Communication Corporation.

Assmann, A. (2010) The Holocaust – a Global Memory? Extensions and Limits of a New Memory Community. In: A. Assmann, S. Conrad (eds). Memory in a Global Age. Palgrave Macmillan Memory Studies. Palgrave Macmillan, London.

Biran, A., Poria, Y., Oren, G. (2011). Sought experiences at (dark) heritage sites. Annals of Tourism Research, 38 (3), 820–841. https://doi.org/10.1016/j.annals.2010.12.001

Convery, I., Corsane, G., Davis, P. (eds). (2014). Displaced heritage: responses to disaster, trauma, and loss, 16. Boydell & Brewer Ltd.

Foley, M., Lennon, J. J. (1996). JFK and dark tourism: A fascination with assassination. International Journal of Heritage Studies, 2 (4), 198–211. https://doi.org/10.1080/13527259608722175

Future Memory Foundation tīmekļvietne. Sk.: https://www.futurememoryfoundation.org.

Hartmann, R. (2014). Dark tourism, thanatourism, and dissonance in heritage ­tourism management: New directions in contemporary tourism research. Journal of Heritage Tourism, 9 (2), 166–182. https://doi.org/10.1080/1743873X.2013.807266

Isaac, R. K., Çakmak, E. (2014). Understanding visitor’s motivation at sites of death and disaster: the case of former transit camp Westerbork, the Netherlands. Current Issues in Tourism, 17 (2), 164–179. https://doi.org/10.1080/13683500.2013.776021

Kerr, M. M., Stone, P. R., Price, R. H. (2023b). Young tourists’ experiences a dark tourism sites: Towards a conceptual framework. In: M. M. Kerr, P. R. Stone, R. H. Price (eds). Children, Young People and Dark Tourism. Routledge, pp. 19–39.

Lennon, J. J., Foley, M. (1999). Interpretation of the unimaginable: the US Holocaust Memorial Museum, Washington, DC, and “dark tourism”. Journal of Travel ­Re­search, 38 (1), 46–50. https://doi.org/10.1177/004728759903800110

Lennon, J. J. (2017). ‘Dark Tourism’. In: Oxford Research Encyclopedia of Criminology and Criminal Justice. Oxford University Press.

Lewis, H., Schrier, T., Xu, S. (2022). Dark tourism: motivations and visit intentions of tourists. International Hospitality Review, 36 (1), 107–123. https://doi.org/10.1108/IHR-01-2021-0004

Light, D. (2017). Progress in dark tourism and thanatourism research: An uneasy relationship with heritage tourism. Tourism Management, 61, 275–301. https://doi.org/10.1016/j.tourman.2017.01.011

Melers, M. (2013). Latvijas ebreju kopienas vēsture un holokausta piemiņas vietas. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.

Miles, W. F. (2002). Auschwitz: Museum interpretation and darker tourism. Annals of Tourism Research, 29 (4), 1175–1178. https://doi.org/10.1016/S0160-7383%2802%2900054-3

 Nora, P. (1997). Between Memory and History. In: P. Nora (ed.). The Realms of Memory: Rethinking the French Past. Vol. 1: Conflicts and Divisions. New York: Columbia University Press, pp. 1–20.

Podoshen, J. S. (2017). Trajectories in Holocaust tourism. Journal of Heritage Tourism, 12 (4), 347–364. https://doi.org/10.1080/1743873X.2016.1197228

Reynolds, D. (2016). Consumers or witnesses? Holocaust tourists and the problem of authenticity. Journal of Consumer Culture, 16 (2), 334–353. https://doi.org/10.1177/1469540516635396

Roberts, C., Stone, P. (2014). Dark tourism and dark heritage: Emergent themes, issues and consequences. In: I. Convery, G. Corsane, P. Davies (eds). Displaced heritage: Responses to disaster, trauma and loss. Woodbridge: Boydell Press, pp. 9–18.

Seaton, A. V. (1996). Guided by the dark: From thanatopsis to thanatourism. International Journal of Heritage Studies, 2 (4), 234–244. https://doi.org/10.1080/13527259608722178

Seaton, A. V. (2009). Thanatourism and its discontents: An appraisal of a decade’s work with some future issues and directions. In: T. Jamal, M. Robinsoon (eds). The Sage handbook of tourism studies. Sage, pp. 521–542.

Sharpley, R., Stone, P. (2009). (Re) presenting the macabre: Interpretation, kitschification and authenticity. In: R. Sharpley, P. R. Stone (eds). The darker side of travel: The theory and practice of dark tourism. Channel view publications, pp. 109–128.

Stone, P. (2006). A Dark Tourism spectrum: Towards a typology of death and macabre related tourist sites, attractions and exhibitions. Tourism, 54 (2), 145–160.

Timothy, D. J., Boyd, S. W. (2003). Heritage tourism. Pearson Education.

Wight, C. A. (2020). Visitor perceptions of European Holocaust Heritage: A social media analysis. Tourism Management, 81, 104142. https://doi.org/10.1016/j.tourman.2020.104142