Priekšvārds

2024. gada 28. un 29. novembrī Valmieras muzejā norisinājās jau desmitie “Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi”. Tajos 10 sesijās 34 dalībnieki no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Francijas atmiņas institūcijām, augstākās izglītības, pētniecības un valsts iestādēm prezentēja savu pētījumu rezultātus. Tēmu lokā dominēja dažādi 20. gadsimta Baltijas jūras reģiona, Eiropas un Āzijas vēstures aspekti, taču netrūka arī aizvēsturei, viduslaikiem un jaunajiem laikiem veltītu tematu. Starptautiskās konferences pirmajā dienā ikviens interesents varēja klausīties 11 ziņojumus angļu valodā, bet otrajā – 23 latviešu valodā. Jubilejas gadā, atskatoties uz konferences norisi un statistikas datiem, tās organizatori un līdzšinējie dalībnieki novērtēja iespēju prezentēt savus pētījumus un stiprināt prasmes izstrādāt pirmās zinātniskās publikācijas. Desmit gadu laikā vairāki bijušie konferences dalībnieki ieguvuši doktora grādu, un “Jauno vēsturnieku zinātniskos lasījumus” viņi raksturo kā vērtīgu un atbalstošu platformu karjeras veidošanai 
zinātnē.

Krājumā iekļauts iepriekšējiem gadiem līdzvērtīgs rakstu skaits, lai gan sākotnēji iesniegto manuskriptu apjoms ievērojami pārsniedza citu gadu rezultatīvos rādītājus. Kopumā vairāk nekā 40 Igaunijas, Latvijas un Lietuvas dažādu nozaru profesionāļiem iesaistoties anonīmā recenzēšanā un pašaizliedzīgi sniedzot būtiskus ieteikumus pētījumu kvalitātes stiprināšanai, ikvienam interesentam pieejamas 18 jauno pētnieku publikācijas. Ņemot vērā konferencē prezentētās tēmas, vairākums autoru pievēršas dažādiem 20. gadsimta vēstures jautājumiem.

Mg. hist. Edvards Seliška pievērsies Plāteru dzimtas darbības pirmsākumiem Žečpospolitas dienestā ārpolitikas jomā. Izmantojot Latvijas, Lietuvas un Polijas arhīvu materiālus, autors konstatē, ka nozīmīga loma Plāteru rīcībā bija pārliecībai, ka Žečpospolitai jāatgūst visa Livonijas teritorija. Plāteru spēja uzturēt veiksmīgas patronu-klientu attiecības veicināja dzimtas turpmāku sekmīgu darbību ārpolitikā.

Mg. hist. Kristiāna Beļska pēta Latvijas un Padomju Krievijas attiecības laika posmā no 1920. līdz 1922. gadam. Ņemot vērā kaimiņvalsts politiskās intereses, autore norāda uz dažādiem sarežģījumiem un regulārām krīzēm abu valstu savstarpējās attiecībās. Turklāt Padomju Krievija izmantoja arī citu reģiona valstu savstarpējās domstarpības, lai stiprinātu savu ietekmi.

Mg. hist. Nadīna Rode analizē Ķīnā notikušās Bokseru sacelšanās atspoguļojumu avīzes “Dienas Lapa” 1900. gadā iznākušajos numuros. Publikāciju vidū konstatēta gan no ārvalstu telegrāfu aģentūrām un laikrakstiem izgūta informācija, gan oriģināls vietējo autoru saturs. Autore argumentē, ka analizētais piemērs ļauj konstatēt latviešu preses spēju regulāri informēt sabiedrību par aktuālajām norisēm pasaulē, kā arī auditorijas interesi par starptautiskajām ziņām.

PhD Rašids Tuaula (Rachid Touaoula) izvērtē Indoķīnas ģenerālgubernatora Žila Brevjē (Jules Brévié) darbību laika posmā no 1936. līdz 1939. gadam. Izmantojot Francijas arhīvu materiālus, autors konstatē ģenerālgubernatora centienus uzlabot zemnieku ekonomisko stāvokli, kā arī iekšējo drošību Indoķīnā. Kā galveno drošības draudu reģionā Ž. Brevjē saskatīja Japānas impēriju.

Mg. hist. Gabrieļus Sužiedēlis (Gabrielius Sužiedėlis) aplūko republikāņu ideoloģisko atspoguļojumu Lietuvas Republikas kreiso politisko partiju periodiskajos izdevumos Spānijas pilsoņu kara (1936–1939) laikā. Analizējot publicēto informāciju, autors piemēro Seimora Mārtina Lipseta (Seymour Martin Lipset) un Staina Rokana (Stein Rokkan) šķelšanās teoriju. Konstatēts, ka Lietuvas partijas ideoloģiskajos aspektos bija salīdzinoši piesardzīgas un relatīvi mērenas.

Klaipēdas Universitātes doktorantes Irmas Žāsītienes (Irma Žąsytienė) interešu centrā ir Treknās otrdienas karnevāls Žemaitijā (Lietuvā) padomju okupācijas beigu posmā. Veicot intervijas un analizējot fotogrāfijas, autore secina, ka, arī ņemot vērā padomju ideoloģisko ietekmi, karnevāla elementi saskanēja ar Eiropas praksi. Vietējie iedzīvotāji turpinātības nolūkā tradīciju spēja piemērot ideoloģiskajām prasībām.

Tallinas Universitātes doktorantes Lembi Anepaio (Lembi Anepaio) uzmanības lokā ir vecmāšu apmācības Tērbatas Universitātē no 1802. līdz 1918. gadam. Autore uzsver šīs profesijas popularitāti sieviešu vidū, paplašinot priekšstatus par sieviešu nodarbinātību 19. gadsimtā. Apmācībās piedalījušās sievietes ne tikai no Baltijas provincēm, bet arī citiem reģioniem Krievijas impērijā.

Mg. hist. Enija Zaķe iepazīstina ar dzīvesvietu ainavas attīstību Lubāna līdzenumā bronzas laikmetā. Autore norāda uz to dažādo apdzīvotības ilgumu, ko ietekmēja klimatiskie apstākļi un cilvēku iespējas nodrošināt iztiku ar medību, zvejas un lopkopības palīdzību. Nav gūtas pārliecinošas liecības zemkopības attīstībai Lubāna līdzenumā attiecīgajā laika posmā.

LU maģistrante Sofija Gasjuļa sniedz ieskatu rusifikācijas politikas iezīmēs vēlā dzelzs laikmeta un agrīno viduslaiku arheoloģisko pieminekļu pētniecībā 19. gadsimtā. No 19. gs. 70. gadiem konstatēta pareizticības lomas pārspīlēšana reģionā, raksturojot attiecīgā laika posma arheoloģiskos pieminekļus. Turklāt rusifikācijas politika apgrūtināja vācbaltiešu un krievu arheologu sadarbības iespējas.

LU doktorante Helēna Emerberga raksturo Valsts un pašvaldību darbinieku centrālās savienības (VPDCS) centienus aizstāvēt valsts darbinieku intereses laika posmā no 1926. līdz 1934. gadam. Autore pievēršas finansiālajiem un sociālajiem jautājumiem, konkrētiem atalgojumiem un pensijām. Kā veiksmīgākā novērtēta VPDCS darbība Pensiju likuma izstrādē.

Mg. hist. Samanta Fiļimonova vērtē Latvijas prokuratūras institūcijas attīstību un izaicinājumus starpkaru posmā. Ņemot vērā tās iekārtas pārņemšanu no Krievijas impērijas tiesībām un normatīvo aktu nepilnīgumu, autore prokuratūras institūcijas darbību raksturo kā stagnējošu. Negatīvi novērtēta arī tās tiešā pakļautība tieslietu ministram un attiecīgi neatkarības trūkums.

LU maģistrante Ilana Pārstrauta pēta LU Mākslas muzeja darbību laika posmā no tā izveides 1937. gadā līdz reorganizācijas noslēgumam 1955. gadā. Autore norāda uz muzeja unikālo statusu un darbības principiem kā studentiem pieejamai platformai. Tā kolekcija ar retiem un vērtīgiem priekšmetiem nonāca Latvijas PSR Valsts tēlotājas mākslas muzejā, palīdzot šo krājumu saglabāt.

Bc. art. Katrīnas Šeikinas interešu centrā ir mākslas vēsturnieces Aleksandras Ilgažas darbība 20. gs. 30. un 40. gados. A. Ilgaža pievērsusies mākslas vēstures materiālu sistematizēšanai un bijusi iesaistīta Valsts Mākslas akadēmijas studiju procesos. Autore konstatē, ka A. Ilgaža nav veikusi būtiskus jaunatklājumus, taču viņas apkopotā informācija un materiāli bijuši noderīgi arī citiem augstskolas pedagogiem.

Daugavpils Universitātes maģistrante Laima Grišule aplūko vispārējās izglītības sovetizāciju Rēzeknes apriņķī laika posmā no 1944. līdz 1949. gadam. Otrā pasaules kara noslēgumā aplūkotajām skolām trūka resursu, tāpēc nebija vienkārši īstenot pat padomju varai nozīmīgo ideoloģisko audzināšanu. Autore konstatē arī skolēnu pretestību ideoloģiskajām prasībām.

LU maģistrante Daniela Rihtere raksturo Vidzemes–Latgales gūstekņu nometnē (1919–1921) nonākušo Sarkanās armijas dezertieru nopratināšanas protokolus. Pētījuma uzmanības lokā ir tajos ietvertā informācija par dezertēšanas iemesliem, kuri sniedz daudzšķautņainu ainu un kuri parasti bija grūtie sadzīves apstākļi un vēlme atgriezties mājās. Vienlaicīgi autore uzsver arī izmantotās avotu grupas padziļinātākas analīzes nepieciešamību, ņemot vērā pratināšanas apstākļus.

Mg. sc. comm. Kaspara Līcīša uzmanības lokā ir Latvijas Aizsargu organizācijas likvidācija 1940. gadā pēc padomju okupācijas, konkrēti – šaujamieroču nodošanas aspekts. Ieroču nodošanas akcija okupācijas varai bija nozīmīga, lai mazinātu bruņotas pretošanās iespējas. Autors novērtē, ka kopumā atbruņošana noritēja operatīvi, izvairoties no būtiskiem incidentiem.

Mg. hist. Haralds Bruņinieks vērtē Jāzepa Friča latviešu-lietuviešu apvienotās nacionālo partizānu grupas cīņas metodes. Rakstā secināts, ka, izmantojot Otrā pasaules kara laikā gūto pieredzi, attiecīgā nacionālo partizānu grupa spēja veiksmīgi identificēt Valsts drošības ministrijas iesūtītos spiegus un īstenot bruņotu pretdarbību padomju varai. Saskaņā ar autora vērtējumu grupas atstātais brīdinājums Valsts drošības ministrijai bija novatorisks cīņas metožu elements, kas psiholoģiski ietekmēja okupācijas varu.

Bc. hist. Madara Pakalnīte, izmantojot 20. gs. 50. gados Viesītē uzņemtu fotogrāfiju, analizē intervijās iegūtas vietējo iedzīvotāju atmiņas un asociācijas, kuras veicinājusi attiecīgā fotogrāfija. Lai arī nav izdevies intervēt fotogrāfijā dokumentētā notikuma aculieciniekus, attēls raisījis respondentos atmiņas par citiem pasākumiem un norisēm attiecīgajā laikmetā. Tādējādi pētījumā gūts plašāks konteksts un jauni fakti par Staļina valdīšanas posma izpausmēm Viesītē.

Krājums nonāk pie lasītājiem, pateicoties ļoti daudzu personu darbam. Izsakām visdziļāko pateicību visiem recenzentiem par nesavtīgu ieguldījumu krājuma tapšanā. Konferences jubilejas gadā ļoti nozīmīga loma konferences un rakstu krājuma kontinuitātes nodrošināšanā un zinātniskās kvalitātes stiprināšanā ir Valsts pētījumu programmas projektam “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (projekta Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) un tā dalībniekiem. Ļoti augstu novērtējam Elitas Egles daudzu gadu garumā sniegto palīdzību rakstu krājumu tehniskajā sakārtošanā. Tāpat krājuma redkolēģija ir pateicīga LU Akadēmiskajam apgādam par sniegto atbalstu rakstu publicēšanā. Jaunais izdevums pieejams ikvienam interesentam gan drukātā, gan elektroniskā formā brīvpieejā LU repozitorijā.

Ginta Ieva Bikše
PhD, LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūts