LU konferenceRakstu krājumā lietotie jēdzieni[1]
Aizvietotā lēmumu pieņemšana (angļu val. substitute decision-making). Pieejas (režīmi) var būt dažāda, tostarp pilnīga vai daļēja, aizgādnība, tiesas noteikti ierobežojumi kādā jomā. Šīm pieejām ir kopīgas un sistēmiskas pazīmes:
1) personai tiek atņemta rīcībspēja, pat ja ierobežojums attiecas uz vienas jomas lēmumu pieņemšanu;
2) aizstājēju lēmumu pieņemšanai ieceļ kāds cits, nevis pati persona, un tas var notikt arī pret personas gribu;
3) aizstājēja lēmumi tiek pamatoti ar objektīvu vērtējumu par attiecīgās personas “labākajiem interesēm”, nevis ar pašas personas gribu un vēlmēm.
Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām dalībvalstīm ir noteikts pienākums aizstāt aizvietotās lēmumu pieņemšanas sistēmu ar atbalstītās lēmumu pieņemšanas sistēmu. Tātad ir jāatsakās no aizvietotās lēmumu pieņemšanas mehānismiem un jāievieš atbalstītās lēmumu pieņemšanas sistēma. (UN CRPD, 2014)
Atbalstītā lēmumu pieņemšana (angļu val. supported decision-making) paredz, ka personai tiek nodrošināts tai nepieciešamais un piemērotais atbalsts lēmumu pieņemšanā, tādējādi ļaujot tai īstenot tiesībspēju un rīcībspēju un pieņemt lēmumus. Atbalstītās lēmumu pieņemšanas veidi var būt dažādi, bet tie neparedz rīcībspējas atņemšanu vai ierobežošanu un nepieļauj, ka kāda trešā persona ieceļ atbalstītāju lēmumu pieņemšanai pret atbalstāmās personas gribu, proti, atbalsts jāsniedz, pamatojoties uz personas gribu un vēlmēm. (Devandas Aguilar, 2017)
Atbalstītā lēmumu pieņemšanas pieeja ietver dažādas atbalsta iespējas, dodot priekšroku personas gribai un vēlmēm, vienlaikus ievērojot cilvēktiesību normas. Tiesību aizsardzība tiek nodrošināta, respektējot tiesības uz autonomiju, tiesības uz vienlīdzību, tiesības uz izvēli (piemēram, tiesības izvēlēties dzīvesvietu) un tiesības uz brīvību no vardarbības un ļaunprātīgas izturēšanās kā tiesības uz dzīvību un fizisko neaizskaramību. Turklāt atbalstītās lēmumu pieņemšanas pieeja nedrīkst pārlieku regulēt personas ar invaliditāti dzīvi. (UN CRPD, 2014)
Biomedicīniskais modelis (dēvēts arī par medicīnisko pieeju vai medicīnisko modeli) garīgās veselības aprūpē balstās uz koncepciju, ka garīgās veselības traucējumus izraisa neirobioloģiski faktori. Tā rezultātā veselības aprūpe nereti koncentrējas uz diagnozi, medikamentiem un simptomu mazināšanu, nevis uz psiholoģisko, sociālo un vides faktoru kopumu, kas ietekmē garīgo veselību. Šāda pieeja var novest pie ierobežotas aprūpes un atbalsta, nenovēršot ciešanas un traumas, (WHO & United Nations, 2023) un ir medikalizācijas pamatā.
Šī pieeja balstās uz diviem pieņēmumiem, kuriem ir samērā bīstama ietekme uz cilvēktiesībām: 1) personas ar invaliditāti nepieciešams pasargāt; 2) garīgi un fiziski traucējumi un slimības var būt pamats rīcībspējas ierobežojumam. Pirmais pieņēmums legalizē nošķirtās institūcijas personām ar invaliditāti, piemēram, speciālas skolas, sociālās aprūpes institūcijas un specializētas darbavietas. Savukārt otrais pieņēmums ir novedis pie normatīvā regulējuma, kas invaliditāti sasaista ar nespēju un tādējādi pieļauj ierobežot personu ar invaliditāti tiesības.
Biomedicīniskais modelis norāda uz nepieciešamību mazināt invaliditāti, proti, paredz, ka personām ar invaliditāti pēc iespējas vairāk ir nepieciešama ārstēšana un rehabilitācija, lai tās varētu būt normālas un tādējādi izmantot tiesības un līdzdarboties sabiedrībā. Vislielākā atbildība par invaliditātes problemātiku ir ārstniecības personām un Veselības ministrijai (ar to saistītām institūcijām). (Ilves, 2023)
Cilvēktiesībās balstīta pieeja (angļu val. human rights based approach) jeb cilvēktiesību pieeja ir konceptuāls ietvars cilvēku un sabiedrības attīstības procesam, kas normatīvi pamatots ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un praktiski ir vērsts uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību. (United Nations Sustainable Development Group, n.d.) Invaliditātes politikas kontekstā cilvēktiesībās balstīta pieeja atzīst cilvēkiem ar invaliditāti piemītošo cilvēka cieņu, morāles principus un vērtības.
Cilvēktiesības attiecas uz visiem cilvēkiem, tāpēc nav pieļaujams, ka tās var iegūt tikai tie, kuriem nav garīgu un/vai fizisku traucējumu. Cilvēktiesībās balstīta pieeja ietver pienākumu nodrošināt visu veidu tiesības, “lai arī sākotnēji personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšana tika uztverta caur diskriminācijas prizmu, tomēr pat sabiedrībā bez barjerām un cita veida diskriminācijas cilvēkiem ir nepieciešamas sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības. Minētais attiecas uz visiem cilvēkiem, arī uz cilvēkiem ar invaliditāti.” (Ilves, 2023)
Cilvēktiesību pieeja atzīst, ka garīgi un fiziski traucējumi ir cilvēku daudzveidības sastāvdaļa. ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām nepiemin šos traucējumus kā negatīvu aspektu, lai mazinātu stereotipus, tomēr preambulā ir atzīts, ka ir arī cilvēki ar invaliditāti, kuriem ir nepieciešama īpaša aprūpe. (Ilves, 2023)
Diskriminācija invaliditātes dēļ nozīmē jebkāda veida nošķiršanu, izslēgšanu vai ierobežošanu invaliditātes dēļ, kuras mērķis vai sekas ir traucēt vai pilnībā nepieļaut visu politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko vai citu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu vienlīdzīgi ar citiem. Diskriminācija invaliditātes dēļ ietver visas diskriminācijas formas, arī saprātīga pielāgojuma atteikumu. (ANO, 2006)
Invaliditāte, tostarp garīgu un intelektuālās attīstības traucējumu dēļ, ir viens no Satversmes 91. pantā ietilpstošajiem kritērijiem, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Turklāt personas ar invaliditāti ir īpaši aizsargājama personu grupa un valstij ir jāīsteno arī īpaši pasākumi, lai nodrošinātu šīm personām vienlīdzīgas iespējas un likumiskās brīvības. (Satversmes tiesa, 2020a)
Lai būtu attaisnojama atšķirīga (ierobežojoša) attieksme pret personām ar invaliditāti, valstij ir jānorāda ļoti būtiski iemesli. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietošais valsts pienākums uzlabot maz aizsargātu sociālo grupu situāciju pieļauj īstenot tādus pasākumus, kas atvieglo personu ar invaliditāti stāvokli un veicina to integrāciju sabiedrībā. Valsts drīkst pret salīdzināmām personu grupām izturēties atšķirīgi, lai labotu faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos par pārkāpumu var tikt atzīts arī tas, ka valsts ar atšķirīgu attieksmi nav veikusi pasākumus šo nevienlīdzību novēršanai. (Satversmes tiesa, 2020b)
Diskriminācijas aizliegumu veselības aprūpē, tostarp invaliditātes vai veselības stāvokļa dēl, nosaka ne tikai Satversmes, bet arī Pacientu tiesību likuma 3. panta normas. Tajās noteikts atšķirīgas attieksmes aizliegums, kā arī pieļāvums izmantot atšķirīgu attieksmi tikai gadījumā, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. (Saeima, 2009) Diskriminācija ir saistīta ar tādu fenomenu kā stigmatizācija.
Garīgi traucējumi (psihiski, mentāli traucējumi, garīgās veselības traucējumi) (angļu val. mental and behavioural disorders) ir klīniski nozīmīgi indivīda kognitīvo funkciju, emociju regulācijas vai uzvedības traucējumi.
Garīgi traucējumi iekļauti Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā (11. pārskatītās redakcijas[2] sestajā nodaļā) kā garīgās uzvedības un neirālās attīstības traucējumu grupu. Tos definē kā sindromus, kurus raksturo klīniski nozīmīgi traucējumi indivīda izziņas procesos, emocionālajā regulācijā vai uzvedībā, kas atspoguļo psiholoģisko, bioloģisko vai attīstības procesu disfunkciju, kas ir garīgās un uzvedības funkcionēšanas pamatā. Šie traucējumi parasti ir saistīti ar stresu vai traucējumiem personiskajā, ģimenes, sociālajā, izglītības, profesionālajā vai citā svarīgā funkcionēšanas jomā. (WHO, n.d.)
Savukārt garīgās veselības stāvokļi (angļu val. mental health conditions) ir plašāks termins, kas ietver garīgos traucējumus kā tādus (per se), psihosociālos traucējumus un (citus) garīgos stāvokļus, kas saistīti ar ievērojamu diskomfortu, funkcionēšanas ierobežojumiem vai paškaitēšanas risku (WHO, 2025), bet bez noteiktas diagnozes (jo klīniskās patoloģijas diagnostikai nepieciešamā smaguma pakāpe netiek sasniegta). Pie šīs pēdējās kategorijas pieder, piemēram, nepatoloģiska reakcija uz stresu (pandēmiju, karu) vai sērošanas stāvoklis.
Invaliditāte. Pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt šo personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. (ANO, 2006) Latvijā invaliditātes definīcija ir šaurāka, tā noteikta Invaliditātes likumā: invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. (Saeima, 2010) Uzsverams, ka personas ar invaliditāti statuss nav attiecināms tikai uz gadījumiem, kad ķermeņa funkciju traucējumu pakāpi ir apstiprinājusi Veselības un darbspēju ekspertīzes valsts ārstu komisija, nosakot personai darbspēju zaudējumu un pieņemot lēmumu par invaliditātes noteikšanu.
Latvijā vēsturiski personu ar invaliditāti apzīmējumam tika lietots termins “gaudeņi” un “nespējnieki” (Grēviņš, 2021); mūsdienās vārds “nespēja” tiek lietots kā visaptverošs termins nevarības, aktivitātes un dalības ierobežojumu apzīmēšanai (PVO, 2003).
Invaliditāte var izpausties dažādos veidos, arī kā fiziski, garīgi, psihosociāli vai maņu traucējumi. Jēdzienu “psihosociāla invaliditāte” lieto, lai norādītu uz mijiedarbību starp personām ar faktiskām vai šķietamām garīgās veselības grūtībām un attieksmes un vides šķēršļiem, kas kavē šo personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrībā uz vienlīdzīgiem pamatiem ar citiem. Šādu šķēršļu piemēri ir diskriminācija, stigmatizācija un atstumtība. Šā termina mērķis ir atspoguļot nevis medicīnisku, bet gan sociālu pieeju garīgās un emocionālās pieredzes risināšanai, galveno uzmanību pievēršot attieksmes un vides šķēršļiem, kas ierobežo personas vienlīdzīgu līdzdalību sabiedrībā. Lai gan Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir lietots termins “invaliditāte”, piemēram, PVO vadlīnijās no tā lietošanas izvairās, respektējot gan personu, kurām ir psihosociāla invaliditāte, daudzveidīgo skatījumu uz šo jēdzienu, gan garīgo un emocionālo stāvokļu dinamisko raksturu. (WHO & United Nations, 2023)
Pakalpojumi kopienā[3] jeb kopienas nodrošinātā aprūpe (angļu val. community care, latviski parasti tulko “sabiedrības nodrošināti vai sabiedrībā balstīti pakalpojumi”) – pakalpojumi, kurus atbilstoši aktuālām iedzīvotāju kompleksām vajadzībām (veselības, izglītības, nodarbinātības, ģimenes un sociālā atbalsta jomā) plāno un nodrošina administratīvās teritorijas pārvalde jeb pašvaldība (WHO Regional Office for Europe, 2022), tostarp arī iepērkot pakalpojumus no attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, nevalstiskām organizācijām, privātiem uzņēmumiem, ārstniecības iestādēm. Pakalpojumi ietver arī integrētus veselības aprūpes pakalpojumus (angļu val. community mental care), tostarp stacionāro palīdzību, psihiatra konsultācijas un mājas vizītes, cita veida palīdzību pēc iespējas tuvāk pacienta dzīves vietai, piemēram, izmantojot atvērto dialogu (angļu val. Open Dialogue) modeli (Saxena & Sharan, 2008). Kopienā balstītie pakalpojumi konceptuāli izriet no biopsihosociāli ekoloģiskās veselības izpratnes, saskaņā ar kuru indivīda veselību nosaka arī sociālā un strukturāla vide. Tie praktiski īsteno vidē balstīto veselības veicināšanas pieeju (angļu val. Settings-based health promotion approach). (Whitelaw et al., 2001) Tieši izmaiņas pacienta dzīves apstākļos atšķir šo pieeju no individuālas ārstniecības ambulatorajos apstākļos. Ja pēc izrakstīšanas no slimnīcas netiek nodrošinātas šādas izmaiņas, ārstēšana nav ilgtspējīga, jo pacients atgriežas vidē, kas turpina veicināt viņa psihiskus traucējumus. Tādējādi, pat saņemot ambulatoros veselības aprūpes pakalpojumus, saglabājas augsts psihisko traucējumu atkārtošanas risks un atveseļošanās netiek sekmēta.
Uzsverams, ka pretēji Latvijā valdošam uzskatam (PVO, 2021) ārstniecības iestāde (slimnīcas ambulatorā nodaļa vai filiāle), sniedzot veselības aprūpes pakalpojumus medicīnisko manipulāciju veidā (psihiatriskā dienas stacionāra pakalpojumus vai psihiatra konsultācijas), kopienā balstītus veselības aprūpes pakalpojumus nesniedz. Kopienā nodrošināta un primārajā aprūpē balstīta psihiatriskā palīdzība tiek tradicionāli pretstatīta nošķirtām, specializētām psihiatriskām slimnīcām.
Lemtspēja. Vispārīgi ar to saprot personas faktiskās spējas konkrētā situācijā pieņemt informētu un saprātīgu lēmumu un to izpildīt, piemēram, piekrist ārstēšanai vai veikt konkrētu funkciju. Atšķirībā no rīcībspējas, lemtspēja vispārīgi personas statusu neraksturo, to neuzskata par vienmēr pastāvošu (neprezumē). Latvijas tiesību avotos lemtspējas jēdziens vēl nav definēts un netiek lietots. (Olsena & Kadile, 2021) Medicīnas tiesību avotos norādīts, ka lemtspēja veselības aprūpes kontekstā, bet ne tikai, ietver vairāku savstarpēji saistītu apstākļu izvērtējumu. Pirmkārt, jāvērtē izpratne jeb pacienta spēja saprast informāciju par savu veselības stāvokli, spēja saprast informāciju par konkrēto piedāvāto ārstēšanu, par tās ieguvumiem un riskiem, par alternatīvām un citiem apstākļiem, kas ar to saistīti. Jāvērtē spēja saprast iespējamās sekas, ja ārstēšanu neveiktu. Otrkārt, jāvērtē spēja izvērtēt informāciju jeb spēja attiecināt saņemto informāciju uz savu konkrēto situāciju, tostarp spēja atcerēties informāciju un to izmantot savā labā. Treškārt, jāvērtē argumentācija jeb spriešanas procesa klātbūtne pacienta lēmumā. Piemēram, tas var ietvert spēju veikt salīdzinošus spriedumus, kā arī racionāli apieties ar informāciju. Ceturtkārt, jāvērtē pacienta spēja izteikt vai citā veidā paust viedokli un lēmumu. Reizumis izvēles izteikšanas kritērijs tiek arī niansēts, izvirzot prasību pēc skaidra un konsekventa gribas izpauduma. (Slokenberga & Olsena, 2022) Pacienta lemtspēja ir galvenais priekšnoteikums, lai konstatētu, vai pacienta lēmums par ārstniecību, arī atteikšanās no ārstniecības, ir tiesiski saistoša. (European Court of Human Rights, 2013) Sīkāk par lemtspēju skatīt rakstā “Pacienta lemtspējas tiesiskais regulējums Latvijā un tā attīstības iespējas” 109. lpp.
Piespiešana ir darbības vai prakses, kad, izmantojot spēku vai draudus, cilvēks tiek pierunāts vai piespiests kaut ko darīt, arī pacientu tiesību jomā. Piespiešana attiecas uz dažādām intervencēm, sākot ar viegla rakstura iedarbību, piemēram, pārliecināšanu, līdz būtiskām un ietekmīgām piespiešanas darbībām, piemēram, ierobežojošu ierīču piemērošanu. Piespiešana garīgās veselības aprūpē ir dažādas praksē izmantotas pieejas, kuras raksturo spēka (gan formāla, gan neformāla) un draudu izmantošana. Tās ir: piespiedu nogādāšana, stacionēšana, aizturēšana, medicīniskā izmeklēšana (psihiatrijā – novērošana un saruna), piespiedu medikamentu ievadīšana. (Lickiewicz et al., 2024; Szmukler, 2015; WHO & United Nations, 2023)
Piespiešana var būt:
1) formāla – medicīniski vai juridiski pasākumi, kurus nosaka saskaņā ar tiesību normās ietvertu regulējumu, pamatojoties uz personas īpašu tiesisko vai medicīnisko stāvokli (visbiežāk – bīstamība sev vai apkārtējiem, tieši draudi sev vai apkārtējiem, vajadzība pēc ārstēšanas);
2) neformāla – darbības, kas notiek ārpus likumā paredzētās formālās piespiešanas neatkarīgi no tā, vai piespiešanu īsteno ārstniecības iestādes personāls, personas tuvinieki vai citi aprūpētāji.
Rīcībspēja ir tiesību subjekta spēja ar savām darbībām patstāvīgi iegūt un realizēt tiesības un uzņemties juridiskus pienākumus. (Autoru kolektīvs, 2000) Rīcībspēja atzīst personu par aģentu, kuram ir tiesības rīkoties, arī iesaistoties darījumos, – radot, grozot vai izbeidzot tiesiskās attiecības. Tā ir galvenais priekšnoteikums, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē. Rīcībspēja un garīgās spējas (angļu val. mental capacity) ir atšķirīgi jēdzieni. Garīgās spējas ir personas spējas pieņemt lēmumus, kas indivīdiem dabiski ir atšķirīgas un var atšķirties vienam un tam pašam cilvēkam dažādu faktoru, tostarp vides un sociālo, ietekmē. (UN CRPD, 2014)
Saprātīgi pielāgojumi – tās ir vajadzīgās un atbilstošās izmaiņas un korekcijas (ja tās konkrētā gadījumā ir nepieciešamas un neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu), lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem var izmantot vai īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības. (ANO, 2006) Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka šādi pielāgojumi nenostāda konkrētās personu grupas labākā stāvoklī kā citas personas un līdz ar to var tikt īstenoti ilgtermiņā. Saprātīgie pielāgojumi ietver, piemēram, pasākumu reorganizēšanu, darba grafika maiņu, mācību programmu un mācīšanas stratēģiju pielāgošanu, medicīnisko procedūru pielāgošanu vai iespēju piekļūt atbalsta personālam bez nesamērīga sloga. Saprātīgi pielāgojumi ir tieši saistīti ar diskriminācijas aizliegumu, bet īpašie pasākumi nodrošina labvēlīgāku attieksmi pret noteiktām personām, lai tādējādi labotu vēsturisko, sistemātisko un sistēmisko šo personu atstumšanu no tiesību izmantošanas. Turklāt saprātīgie pielāgojumi pēc savas dabas ir individuāli, bet īpašie pasākumi – vispārēji un mērķēti uz visiem sociāli nelabvēlīgākā stāvoklī esošas grupas locekļiem. (Satversmes tiesa, 2020b)
Stigmatizācija ir sarežģīts daudzlīmeņu sociāls process, kas ietver sevī marķēšanu, stereotipizāciju, nošķiršanu, statusa zaudēšanu un diskrimināciju varas situācijā. (Link & Phelan, 2001) Cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem stigmatizācija var notikt dažādos līmeņos. Žurnāla Lancet garīgās veselības komisijas 2022. gada ziņojumā klasificēti četri stigmatizācijas veidi. Pašstigmatizācija ir definēta kā veids, kādā cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem uztver sevi kā garīgi neskaidrus un tādējādi mazāk vērtīgus. Asociatīvā stigmatizācija attiecas uz stigmatizācijas internalizāciju, ko veic cilvēki, kuri ir tuvi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem (piemēram, ģimenes locekļi). Sabiedrības stigmatizācija (saukta arī par starppersonu stigmatizāciju) ir veids, kādā konkrētas kopienas vai sabiedrības locekļi uztver cilvēkus ar garīgās veselības traucējumiem un izturas pret viņiem. Strukturālā stigmatizācija (saukta arī par sistēmisko vai organizatorisko stigmatizāciju) ir diskriminācija likumos, politikā, kultūras un organizatoriskajā praksē. Tiek atzīts, ka termins “stigmatizācija” pats par sevi ir stigmatizējošs (Thornicroft et al., 2022).
Tiesībspēja ir spēja būt par civilo tiesību nesēju (subjektu). Fiziskai personai tā piemīt no dzimšanas (Autoru kolektīvs, 2000). Tiesībspēja ir neatņemama tiesība, kas piešķirta visiem cilvēkiem, arī personām ar invaliditāti. Tiesībspēja ir juridiskais statuss, kas norāda, ka persona tiek atzīta par tiesību subjektu. Tas var ietvert, piemēram, dzimšanas apliecības esamību, medicīniskās palīdzības saņemšanu, reģistrēšanos vēlēšanu sarakstā vai pases saņemšanu. Tiesības būt tiesību subjektam nodrošina personai iespēju pilnībā aizsargāt savas tiesības. (UN CRPD, 2014)
Vienlīdzība nenozīmē visiem vienādas tiesības. Vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama. Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot. (Satversmes tiesa, 2020b)
[1] Sastādītājas Solvita Olsena un Marina Loseviča
[2] Latvijā vēl lieto novecojušo Starptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas 10. redakciju (2016).
[3] Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (Saeima, 2002) noteikts, ka kopiena ir tādu personu kopums, kuras vieno ģeogrāfiska piederība, kopīgas intereses vai kopīga identitāte.
Cilvēktiesībās balstīta veselības aprūpe cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem. Solvita Olsena (sast.). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2026. 278 lpp.