Lu.szk.4.rk.08

https://doi.org/10.22364/lu.szk.4.rk.08 | 81-90 | PDF

Nacionālās pretošanās kustības formas: Latvija 1939–1945

Different Types of National Resistance: Latvia 1939–1945

Gvido Oskars Grava
Daugavpils Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu fakultātes maģistra studiju programmas “Vēsture” absolvents

Anotācija
Nacionālā pretošanās kustība Latvijā Otrā pasaules kara laikā bija neviennozīmīga. Tās vispārējai izplatībai un efektivitātei traucēja fakts, ka tā nebija saliedēta. Līdz 1943. gadam nebija centralizētas organizācijas, kas apvienotu un iedvesmotu Latvijas iedzīvotājus pretoties gan padomju, gan arī nacistiskās Vācijas okupāciju režīmam. Īsi pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā Latvijas teritorijā jau norisinājās pretošanās. Notika spontāni uzbrukumi padomju varas iestā­dēm, represīvajiem orgāniem un to atbalstītājiem. Šīs totalitārās varas nodarītās pārestības Latvijas iedzīvotājiem tautas atmiņā nekur nepazuda. Būtiski atzīmēt, ka daļa pretošanās kustības dalībnieku izprata pretošanos kā nepieciešamību sadarboties ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu. Šo attieksmi pamatā piedēvē tiem cilvēkiem, kas īsi pēc tam iestājās t. s. kārtības jeb policijas dienestos (literatūrā figurē arī apzīmējums “šucmaņi”). Pēc 1943. gada ziemas šo attieksmi zināmā mērā var piedēvēt arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri dienēja Latviešu SS brīvprātīgo leģionā. Cilvēki ticēja, ka šīs vienības veidos pamatu neatkarīgās Latvijas jaunizveidotajai armijai. Literatūrā mazāk pazīstamas un pētītas nacionālās pretošanās kustību personības ir Jāzeps Rancāns un Vladislavs Lōcis. Tāpat vērts pieminēt Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas ieguldījumu. Kaut arī šie cilvēki nepretojās tiešā veidā, viņu darbos un atmiņās parādās attieksme pret abu okupāciju režīmiem, tādējādi šo mantojumu var skatīt kā dažādas pretošanās kustības formas. 1943. gadā bīskaps Jāzeps Rancāns tika ievēlēts par jaundibinātās Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāju. Vienlaikus viņš uzņēmās Latvijas prezidenta pilnvaras gan kara laikā, gan arī pēckara starptautiskajā apziņā. Savukārt Vladislavs Lōcis bija grāmatizdevējs Daugavpilī. Viņa darbība kara laikā parāda cilvēku, kurš pēc dabas ir mūžīgais optimists. Cilvēks, kurš spītē visam, lai turpinātu savu ieguldījumu Latgales kultūrā. Tikmēr Rīgā Andrejs Eglītis un Lūcija Garūta sarakstīja kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”. Vācu okupācijas laikā izpildītā kantāte ir kā pretošanās forma, jo tā iemieso Latvijas vēsturisko traģēdiju, tās iedzīvotāju mūžīgo likteņa samezglojumu.

Atslēgvārdi: karš, bīskaps, grāmatas, kantāte.

Elementum. 2022. gada LU studentu zinātniskās konferences rakstu krājums. Sastādītāja Laura Dace Pakalniete. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2024. 206 lpp.